Iepriekšējā rakstā mēs apstājāmies pie tā, ka, lai mūsu prāts varētu kļūt par Saprātu, tam ir jākļūst neatkarīgam no emocijām, bet lai tas notiktu vajag speciāli mācīties, kā to darīt; tas ir – jāseko savām emocijām, lai neattaisnotu tās, bet gan analizētu.

Tālāk jums ir jāzina, ka emocijas palaiž darbībā noteiktas programmas. Šīs programmas sāk darboties neizbēgami, pat tad, ja mēs paši to negribam, jo šis process ir neapzināts.

Minēšu šādas programmas piemēru: pēc aizvainojuma neizbēgami rodas vēlme atriebt.

Cilvēks nevar izvairīties no šādas vēlmes, jo viņaprāt tiek sagrauts taisnīgums. Reālajā dzīvē atriebties aizvainotājam ir ļoti grūti dažādu iemeslu dēļ:
- Ienaidnieks ir nesasniedzams;
- Ienaidnieks izrādās stiprāks;
- Atriebties nav izdevīgi („Atriebšos, tad pēc tam pašam būs sliktāk”).

Un tad, kad atriebības vēlme netiek realizēta, tā paliek un moka cilvēku.

Bet svarīgākā programma, kuru iedarbina emocijas, ir savu emociju attaisnošana, tas ir – mūsu prāts vienmēr meklē izskaidrojumu tam, ka emocijas mums ir nepieciešamas, kaut arī īstenībā tās ir kaitīgas un bīstamas. Paskaidrošu.

Pēdējā laikā sabiedrībā ir zīmīgi paaugstinājusies skaudības emocija. Un to visu laiku stimulē prestiža dzīvesveida reklāma. Tiklīdz skaudība rodas, mēs to uzreiz mēģinām skaidrot ar nepieciešamo ambīciju līmeni: „Es neapskaužu, es vienkārši vēlos sasniegt tādas pašas virsotnes”. Taču doma „Man gribās, lai man ir tas pats, kas viņam” – ir skaudība tīrā veidā. Diemžēl skaudības emocija nestimulē sasniegt to, par ko mēs cilvēku apskaužam (bieži vien tas ir vienkārši neiespējami), bet rada tieksmi pazemot cilvēku, kuru apskaužam. Skaudība liek meklēt trūkumus cilvēkā, padara mūs ļaunus un neiecietīgus.

Kāpēc skaudības emocijas līmenis vēl joprojām tik strauji paaugstinās? Jo tās daudzās paaudzēs tika „iekaltas” mūsu psihoprogrammā. Iepriekšējās paaudzes pašas nevarēja sameklēt pareizu metodi, kā iziet no savas skaudības, tāpēc izvēlējās emociju attaisnošanas ceļu un arī mūs laida pasaulē ar tādām slimīgām zināšanām, jo skaudība nevar būt par pamatu nekādai progresa virzībai – ne cilvēciskā, ne zinātniskā.

Protams, ka tas attiecas ne tikai uz skaudību; iepriekšējās paaudzes neatrada nekādu iespēju kontrolēt arī citas savas emocijas, un iemācīja mums vieglo darba veidu – kā attaisnot.

Piemēram, sieviete bieži vien domā: ja es atzīmēšu, cik skaisti ir ģērbusies draudzene, un sekošu viņas piemēram, tad būšu tikai uzvarētāja, un neuzskata to par slikto skaudību.

Kas tad ir tik ļauns skaudībā? Tas, ka tai nav veselā saprāta, jo tā ir emocija. „Gribu tādu pašu kažoku kā draudzenei, un nav svarīgi, ka viņas ienākumi ir desmit reizes lielāki par maniem, gribu un viss!” Un prāts vienmēr sameklēs „sapratīgu”, tas ir ļoti „pareizu” šīs emocijas attaisnojumu.

Tātad cilvēkam ļoti patīk taisnoties. Viņš var attaisnot jebko. Piemēram, kāds var vienas dienas laikā iztērēt veselu kaudzi naudas un pat nešaubīsies, ka varbūt rīkojies nepareizi. Viss viņam ir loģiski, viss ir vajadzīgs. Tas ir viss, ko mēs protam – attaisnot savas emocijas. Un nekad nevienā skolas programmā nav bijis priekšmeta, kas palīdzētu tikt ar tām galā. Kaut arī visi lielie domātāji, sākot no Pitagora, Senekas un Tolstoja runāja par to, ka ar skopumu, skaudību, greizsirdību un agresivitāti ir speciāli jāstrādā. Taču nekad neviena no cilvēku sabiedrībām neuzklausīja viņu ieteikumus, un nesāka apmācīt cilvēkus šim smagajam darbam.

Jo nevienas sabiedrības mērķis nebija audzināt cilvēku Saprātīgo, visiem bija vajadzīgi emocionāli un neizglītoti cilvēki šajā sfērā. Šādus cilvēkus ir viegli vadīt, stimulējot nepieciešamās emocijas, savu mērķu sasniegšanai.

Tāpēc tas Prāta līmenis, kas mums šodien ir, pazīstams tikai ar attaisnojošām shēmām. Un viņš ir tik ļoti iemanījies sevi attaisnot, izveidojis tik stingru loģiku, ka cilvēkam liekas, ka viņā patiešām ir spēja prātot. Nevar apšaubīt, ka šajā attaisnojošajā loģikā arī ir sava veida domāšana, šaubas, tur ir viss, kas ir raksturīgs īstenajam Domāšanas procesam.

Tomēr Domāšanas process tāpēc tiek saukts par „Domāšanas”, ka tam ir jāatklāj kas jauns, jāatrod kāda izeja, kuras rezultātā situācija vai arī pats cilvēks mainīsies. Bet mūsu pseidodomāšanas procesa vienīgais rezultāts ir jau esošās emocijas attaisnojums, un nekas ne mūsu dzīvē, ne mūsu raksturā nemainās. Vāverei, kas skrien ritenī arī šķiet, ka viņa virzās uz priekšu.

Bet ja jūs sāksiet apturēt savu emociju attaisnošanas procesu vienu, divas, trīs, .... simts reizes, pieņemsiet šo procesu kā treniņu, tad jūsu prāts kļūs stiprāks un kādu dienu tomēr sāks iet pa priekšu emocijām, liegs tām valdīt pār jūsu dzīvi. Tagad, protams, to vajadzēs darīt postfaktum, tad prāts sāks darboties līdz ar emociju, bet tad galu galā pienāks laimīgs un svinīgs brīdis, kad no dzīvnieciska emocionāla stāvokļa notiks pāreja Saprāta informācijas plaknē. Un zemes virsū valdīs Cilvēku Saprātīgo suga. Vairs nebūs nogalināšanas, vardarbības, dabas iznīcināšanas. Cilvēks beidzot sāks atjaunot savu planētu. Nu .... es esmu aizfantazējies.