Zināms, eksaktās zinātnes attīstījās kopš tā laika, kad cilvēki sāka atklāt likumus. Ja nestudētu likumus, cilvēks nebūtu spējīgs veikt daudzus atklājumus. Cilvēce nepārtraukti savā attīstības gaitā atklāj un pēta ķīmijas, fizikas, ģeometrijas un matemātikas likumus un likumības. Taču garīgi emocionālajā jomā tas netika darīts. Bet ja arī bija, tad tas ir aizmirsts.

Kā zināms, likums ir tas, ko mēs nedrīkstam pārkāpt vai personīgi mainīt, kad mums iegribas. Ņemsim par piemēru pievilkšanās likumu: lecot, noteikti nokļūsiet uz zemes. Arī runājot par emocijām, eksistē līdzīgi likumu, kurus nevaram apstrīdēt: ja ir aizvainojums, tad tam noteikti sekos atriebe, vienalga vai esat to sevī pamanījuši vai arī nē. Šī tieksme dzimst neatkarīgi no mūsu vēlmes. Audzināti cilvēki mēģina to noslāpēt un noslāpē, neļaujot atriebties. Taču emocija, ko radījusi šī vēlme, jebkurā gadījumā atstās savas pēdas.

Viens tāds likums paredz to, ka cilvēki nepārtraukti cenšas iegūt pozitīvu informāciju. Tas notiek, jo savā domāšanas procesā viņi vairāk balstās uz ticību, nevis loģiku.

Iespējams, ka pirmie šo tieksmi izprata Holivudas ģēniji. Filmējot laimīgas beigas, viņi iekaroja auditoriju. Kad filmā viss beidzas labi, tad arī cilvēki jūtas labi: dzīve nešķiet tik briesmīga, neskatoties uz to, ka pozitīvajai informācijai par izdomātiem ļaudīm nav nekā kopīga ar skatītāju dzīvi.

Tas kļuvis iespējams, jo domāšanas procesā cilvēks izmanto ticību, bet ne loģiku. Proti, tad, kad viņš uz ekrāna redz kādu, kam dzīvē veicas, viņš tic, ka arī ar viņu var notikt kaut kas līdzīgs. Bet tad, kad viņš redz vai dzird ko sliktu, tad baidās, ka arī ar viņu var notikt kaut kas līdzīgs. Tāpēc arī skatītājam patīk skatīties dzīvi apliecinošu kino.

Ja cilvēks domāšanas procesā izmantotu loģiku, tad viņam nav svarīgi, kādas būs filmas beigas. Viņu interesētu cits, piemēram, ko vēlējās pateikt autors, ko jāpārdomā pēc filmas noskatīšanās un kā uzlabot savu dzīvi, analizējot filmas sižetu.

Domāšanas process, kas balstās uz ticību uz gaišu nākotni, ir primitīva cilvēka attīstības stadija. Kad cilvēks dzīvo ar cerību, ka „viss būs labi”, tad viņam neko nav jāmaina. Tas nozīmē, ka neko nav jādara un ne par ko nav jāatbild.

Tieksme pēc pozitīvā saistīta ar audzināšanu, proti, par visu cilvēka dzīvē – veselību, izglītību, tiesisko aizsardzību – atbild konkrētas struktūras. Cilvēkam atliek tikai rūpēties par sevi. Tomēr „rūpes par sevi” – tā ir divu instinktu apmierināšana: uztura (naudas pelnīšana) un dzimtas turpinājums ( privātā dzīve). Par nopelnīto cilvēki nepārtraukti izrāda neapmierinātību, bet privāto dzīvi veido attiecību noskaidrošana starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem. Tā dzīvoja mūsu vecmāmiņas un vectētiņi, tā dzīvo mūsu vecāki, tā dzīvojam mēs paši. Bet kā dzīvot, lai notiktu citādāk, neviens nezina.

Labi, ja cilvēkam, noskatoties filmu, veidojas zināma pieredze, nevis vienkārši pārliecība, ka „viss būs labi”.

Cilvēks mācās ķīmiju, fiziku un vēsturi, kuru katru reizi pārraksta, mainoties varai. Pusi dzīves viņš studē priekšmetus, nevis tādēļ, lai palīdzētu orientēties personīgajā dzīvē un ietekmēt to, bet gan tādēļ, ka tie nepieciešami kopējai attīstībai. Viņam atliek tikai ticēt, ka viss būs labi, un priecāties par brīnuma pasaku citu cilvēku dzīvē, cerot, ka šī pasaka kādreiz notiks arī ar viņu.

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs