Kā solīju, pastāstīšu par maldiem un cilvēku bailēm no domas materiālās dabas

Daudzi cilvēki savā būtībā ir mistiķi. Kāda klausītāja jau pirmajā nodarbībā vēlējās pārbaudīt, kā darbojas emocionālā domas realizācija. Viņa atcerējās senu sāpi, kuru viņai radīja mīļotais cilvēks, kurš sākumā viņu bildināja, bet vēlāk atteicās no saviem vārdiem un pārtrauca attiecības. Aizverot acis, sieviete atmiņā sāka veidot tālo notikumu ķēdi. „Lūk, viņš skūpsta viņas roku, skatās acīs un saka, ka vēlas precēties... Viņa kautrīgi kaut ko atbild – „vai esi labi pārdomājis, vai nepārsteidzies”... Viņš uzstāj, viņa, protams, piekrīt... Draugiem paziņoja, pastāstīja vecākiem un ... – beigas!”. Viņas sirds sastingst, apvainojums pārņem viņas apziņu, tādēļ nobijusies, ka tūlīt sāks raudāt, atver acis: „Nē, nespēju, nevēlos to atcerēties!” un jautā man: „Vai jums nav cita veida, kā atbrīvoties no senajām šausmām? Dzīvoju mierīgi, taču nezinu, kāpēc nolēmu, balstoties uz jūsu terminoloģiju, atbrīvoties no aizvainojuma. Tagad trīc gan rokas, gan kājas, garastāvoklis slikts, bet galvenais – tā arī neuzzināju, kas tolaik patiesībā notika!”

Es atbildēju: „Ka tas ir pats humānākais veids, tikai jūs iesākto atstājāt novārtā jau pašā sākumā, liedzot savai izmocītajai dvēselei pieskarties stāvoklim, kad jūsos nemājos aizvainojums. Jums līdz šodienai sāpīgi atcerēties notikušo, ka jūsos sāk darboties aizsargreakcija. Jums arī nav prakses, kā atbrīvoties no aizvainojuma ar manas metodes palīdzību, jūs to nekur neesat apguvusi un praktizējusi”.

Bet, ja cilvēku vada cits mērķis (vēlas uzzināt, kāpēc līgavainis pārdomāja precēties), tad mana metode te nepalīdzēs. Ja sieviete vēlas atjaunot savu garīgo līdzsvaru, tad ir jēga domās apmierināt emocionālo aizvainojumu. Līgavainis radīja reālu zaudējumu, tāpēc arī viņa vēlas „atjaunot taisnību”. Dzīvē atriebties nevar. Viņa nepārtraukti dzīvo ar šo aizvainojumu, kas rada hronisku stresa stāvokli. Viņai bail to iedomāties. Iespējams, ka no viņas virtuālās atriebes cilvēkam kļūst slikti? Vai arī apdraudēs viņu pašu? Ir uzskats, ka viss negatīvais, ko tu novēli vai sūti kādam, nāks tev atpakaļ. Taču aplūkojiet visparastāko piemēru: jums autobusā uzkāpa uz kājas. Jūs tik ļoti tas aizvainoja, ka jums no sašutuma sāka trūkt elpas. Adekvāti atbildēt, kā zināms, nespējat. Vai nu tas jums nav pa spēkam, vai cilvēks, kurš uzkāpa uz kājas, jau ir izkāpis pieturā. Ko parasti dara cilvēks? Domā par šo nepazīstamo un bar viņu, pat nolād! Viņš nemaz nejautā sev: „Varbūt nepazīstamais, manis nolādēts, ir jau miris? Varbūt pietiks?”

Bārties – tā vispār ir norma. Lielākā ļaužu daļa šobrīd dzīvo vadoties pēc principa, ka „visus jāpasūta pēc iespējas tālāk”.

Vai tiešām cilvēks atbrīvojas, kad novēl citam nelaimi, pat ja cits to ir pelnījis? Ieskatieties savā sejā uzmanīgi. Tā ir aizvainojuma maska. Bet rokas? Nepārtraukti samiegtās dūres.

Manā domas realizācijas metodē nav vietas negatīvajam. Atbrīvošanās no aizvainojuma vienmēr saistās ar dvēseles veselību (līdzsvaru), ar viegluma sajūtu, ar atbrīvošanos un mieru.

Tomēr īstenībā neviens netic, ka domai piemīt matērija, ka tā spēj nogalināt citu cilvēku. Domas matērija izpaužas tādā veidā, ka tā spēj nogalināt jūs, tā dzimst jūsu smadzenēs un ar emociju palīdzību iedarbina jūsu ķīmisko (hormonālo) reakciju. Tas gan ir reāli. Nevienu citu ietekmēt tā nespēj.

Cilvēki nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi
Interesants moments, kas skar burvestības. Burvestība - māņi, tikai jāzina vienu noslēpumu. To visu vada māņticīgas bailes no ļaunajiem spēkiem. Cilvēki mērķtiecīgi apvaino burvestību, lai neuzņemtos atbildību par savu dzīvi. Ja dzīvē nenotiek tā kā gribētos, tad pats esmu vainīgs, bet cilvēkam ir pretīgi apzināties, ka viņš bijis tik nespējīgs, vājš un pat dumjš, ka nav spējīgs nodzīvot dzīvi tā, kā vēlētos. Cilvēks ātri atrod vainīgo – tie ir ļaunie spēki, kas uz to iedarbojušies. Tad cilvēks ir upuris, bet vaininieks – burvis, visi tie, kas viņam līdzdarbojas. Ļoti ērta pozīcija, galvenais, ka neko nav jādara.

Manas metodes būtība slēpjas tajā, ka cilvēkam vairāk neizdodas piemānīt sevi. Kamēr viņš nezināja, ka „ļaunā acs” - tā ir vēlme neuzņemties atbildību par savu dzīvi. Mana pieredze rāda, ka cilvēki nebaidās no velna tik lielā mērā, cik no atbildības.

Nevēlēšanās uzņemties atbildību saistīta ar to, ka mēs neprotam pareizi domāt. Mums nepaliek vieglāk no mūsu domām. Tāpēc arī vienmēr vēlamies pārlikt savu atbildību uz cita pleciem. Tāpēc arī nākotnē mūsu rīcībai bieži ir negatīvas sekas. Lēmumus pieņemam, balstoties uz emocijām, bet nevis uz saprātu. Kur tas spēj mūs novest?

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs