Kā var padoties? Padoties ir ļoti grūti. Tas ir kolosāls darbs ar lepnību. Tik globāli mainīties spējīga tikai sieviete, jo viņas garīgumā ir šis potenciāls. Viņa zemapziņā saprot, ka pašreizējā situācija noved strupceļā. Viņa meklē izeju no tā. Taču nepalīdzēs nekādas indiešu prakses, nekādas garīgas apvienības, nekādas reliģijas. Tāpēc ka tās nesagrauj pašu galveno – sāncensības un agresijas cēloņus. Tā visa cēlonis ir lepnība.

Tieši lepnība ir mūžīgais dzinējs kara mehānismā. Karā kā jau karā, tiek likti lietā visi līdzekļi. Tieši lepnība rada aizvainojumu, greizsirdību, skaudību, sāncensību. Nekas cits mūsos necieš, izņemot lepnību; nekas mūsos neaizvainojas, izņemot lepnību.

Bet kā tad ir, vai cilvēki to nostādījuši ārpus likuma? Gluži otrādi. Kopš bērnības māca būt lepnam. Vēl absolūti nevainīgo un laimīgo cilvēcisko būtni burtiski vardarbīgi inficē ar lepnības vīrusu, kas beigu beigās viņu ari nogalinās. Cilvēciskā morāle necieš vājos – ir kauns nebūt par personību. Ja tu piedod, tad esi muļķis. Muļķis nav vis tas, kas zog, kaujas, lamājas, pārkāpj laulību, bet tas, kas piedod. Bailes izskatīties vājam – tas ir greizs spogulis, kurā agresija tiek uzskatīta par spēku, augstprātība – par tikumu, greizsirdība jeb, citiem vārdiem sakot, naids – par mīlestību. Sievietes jau sen būtu padevušās, gremdētos Mīlestībā un pārtrauktu šo vispārējo karu, ja vien ne viņu lepnība.

Neskatoties uz to, ka "māka padoties" vairāk atbilst sievietes dabai, ne viss ir tik vienkārši. Ja sieviete saka, ka sekss viņai nav tik svarīgs, tas nenozīmē, ka tas tā arī ir. Cik veikli lepnība atkal slēpj savas vilka ausis. Šī aizvainojuma dēļ dažas sievietes gatavas vispār atteikties no seksa, lai tikai netiktu uzvarētas. "Es visu daru viņa dēļ, lai tikai viņam būtu labi, bet man neko nevajag. Man vajadzīga tikai ģimene, bērni..." Bet tie taču ir meli! Kāpēc tāds aizvainojums šai sakarā? Kāpēc ģimenes cilvēkiem seksuāli aktīvs cilvēks ir tik spēcīgs kairinātājs? Skaudība un aizvainojums – lūk, kas vada cilvēkus, kad viņi cīnās par ģimenes morālo seju, kur "sekss" – "nav pats galvenais". Tas "nav pats galvenais" tāpēc, ka tā nav, tāpēc, ka jūs esat piekaustījuši viens otru līdz nelabumam un nespējat ar to nodarboties.

Seksā nevar būt ne stipro, ne vājo, jābūt tikai spēles noteikumiem, kas visus apmierina. Šodien jums ir tādi spēles noteikumi, rīt citi... Ja jums patīk būt par "upuri", neslēpiet to – esiet "upuris". Ja ļums patīk būt par "mednieku" – esiet "mednieks" – nekaunieties par to. Jūs esat nākuši pa¬saulē baudīt šo dzīvi, bet nevis sevi mocīt. Aptveriet savu patieso stāvokli un pieņemiet to. Apzināti meklējiet sev partneri, kas harmoniski iederētos jūsu stāvoklī.

Ja jūs visu laiku slēpjat no sevis to, ka upura stāvoklis stimulē jūsu seksuālo emociju, ja jūs pat domās neuzdrošināties pilnībā piederēt partnerim, iedarbojas vardarbīgā apmierinājuma mehānisms.

Apmierinājuma sistēma darbojas šādi: tiek apmierinātas jūsu slēptās emocijas, apspiestās vēlēšanās. Tikai jūsu seksuālo vēlmju apzināta realizēšana (sākumā ar domu tēlu palīdzību, domās atbrīvojoties no bailēm, vēlams ar kvalificēta speciālista palīdzību) var atbrīvot jūs no, tā "upura" vai "mednieka" stāvokļa, kuru jūs slēpjat no sevis, līdz tas izraujas viskroplīgākajās formās, jūs pašu sagraujot.

Pie tam ir jāņem vērā svarīga lieta, ka visu sākumā sev jāatrisina domās. Fiziskā vardarbība rodas tāpēc, ka cilvēki sev neko neatļauj domās. Es nepiedāvāju tūdaļ pat visiem iet un nodarboties ar seksu. Es piedāvāju jums vismaz nelamāt sevi par to. Lūk, kur problēma, par kuru vajadzētu padomāt. Tas notiek tādēļ, ka cilvēki sev neko neatļauj pat domās. Bet kad jūs sev domās visu reāli ļausiet atrisināt, jums jau vairs neatliks spēka reālai agresijai, atriebībai, vardarbībai.

Bez tam nepieciešams apzināti nodarboties ar seksuālo kompleksu atbrīvošanu, pārvēršot tos par spēli un baudu. Jūs jāvada nevis seksuālām vēlmēm, bet gan jums jāvadās no savām seksuālajām fantāzijām. Jo mazāk jūs kautrēsieties tās realizēt ar jūsu seksa partneri, jo nosvērtāks cilvēks būsiet sadzīvē.

Neaizmirstiet, ka lomas var būt arī mainītas. Visapbrīnojamākās attiecības izveidojas starp cilvēkiem, kas pieņem jebkuras eksistences formas, kas nepakļaujas nekādai dogmai. Viņi neiesaistās seksā ar lepnību – ja reiz esmu "mednieks", tad tikai un vienīgi "mednieks". Visbriesmīgākais, kas var būt dzīvē, tā ir dogma. Ja vien jums seksā ir kaut kādi principi, tad ziniet, jūs jau esat "upuris".

Dzīves svētki – tā ir nepārtraukta mainība. Aptverot šo patiesību, jūs iegūsiet brīvību. Iedomājieties augošu zāli: uzspīd saule, pavasaris – tā ir zaļa, sāk līt lietus, rudens – tā vēl zaļa, ziema, sals – bet tā joprojām zaļa. Neiespējami, dabā viss mainās. Jums tas jājūt. Katrreiz jātuvojas savam partnerim tā, it kā jūs to darītu pirmoreiz. Visam jādzimst it kā no jauna. Esiet dažādi. Varbūt jums izdosies pārvērst cīņas lauku par Mīlestības svētkiem, atgriezt mīļoto, saglabāt ģimeni. Varbūt...

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs