Sieviešu dienā turpināsim agrāk rakstā „Senās vīriešu un sieviešu spēles” iesākto tēmu par attiecībām starp vīrieti un sievieti.

Notiek «svētais karš” un tajā nevar noteikt uzvarētāju, kaut gan dažubrīd ir uzvaras redzamība. Dažreiz vīrieši apvienojas un izveido kaujiniecisku valsts sistēmu, kā, piemēram, dažās musulmaņu valstīs. Mūsu valstī viss notiek pilnīgi pretēji. Protams, vīrieši pagaidām sejas plīvurus neģērbj, toties viņiem bieži vien praktiski pilnīgi ir liegtas tiesības uz saviem bērniem. Un šķiršanās gadījumā bērni kļūst par galveno „ieroci” sievietes rokās. Vienādas tiesības pret bērniem – tā ir fikcija. Pamēģiniet panākt, lai tiesa atstātu tēvam tiesības dzīvot ar bērniem, pat ja māte ir neirastēniska un savus bērnus neieredz. Šķiršanās gadījumā tiesnešiem pat prātā neienāk, ka vīrietis šķiras ne no bērniem, bet no sievas. Viņš „pameta” ģimeni – tas ir kauna traips. Bet kāpēc tad „ģimene” – tā ir sieviete ar bērniem, nevis vīrietis ar viņa miesīgiem bērniem?

Un tā, notiek karš valsts līmenī. Vienās valstīs par „upuriem” kļūst sievietes, citās – vīrieši. Nekādas līdztiesības nevar būt, kaut gan lielākajā valstu daļā tiek radīta to redzamība. Bet tā ir tikai redzamība.

Lai tiktu skaidrībā, kāpēc radās tādas attiecības, mums jāvēršas pie dabas likumiem, kuri regulē cilvēku uzvedību dabas līmenī. Tie turas uz principa „mednieks un upuris”. Pilnīgi dabiski, ka cilvēki, kā dabas bērni, pārņēma šo modeli un izveidoja seksuālās attīstības savā starpā tieši pēc šīs shēmas. Viens no partneriem – „mednieks” (biežāk tas ir vīrietis, bet nav obligāti), bet otrs – „upuris”. Upurim dabiski būt noķertam. Bet noķerts tas var būt tādā gadījumā, ja to apmāna, pievilina, apdāvina, pierunā (atcerieties izteicienu „sieviete mīl ar ausīm”), tas ir izliek visāda veida slazdus, izmētā tīklus, izveido lamatas. Cilvēku valodā tas saucas par aplidošanas periodu. Vīrietis aplido sievieti. Viņa jūtas tik maza, neaizsargāta, trausla, maiga.

Bet te pats galvenais ir nenobaidīt upuri. Tāpēc mednieks sākumā viņu novēro (vīrietis mīl ar acīm), bet vēlāk, cik vien var ilgāk, cik vien pietiek spēka, pārliecina viņu, ka viņš nav bīstams: ka, kaut gan viņš ir stiprs, bet labsirdīgs un vīrišķīgs, viņas atbalsts un aizsargs. Un tad, beidzot, mīlestības spēles sasniedz kulminācijas momentu, sākas lielas dzīres. Protams, tas viss ir tikai spēles noteikumi, un „upurim” ļoti patīk būt par upuri, bet „medniekam” par mednieku. Patiesībā šīs attiecības apmierinātu abas puses, ja ne viens „bet”.

Ja cilvēki redzētu šo spēli un sacītu sev taisnību. Daudzas problēmas rodas no tā, ka vairākumā gadījumu cilvēki neredz un negrib redzēt nekādu patiesību. Un kad sieviete – „upuris” ir „apēsta”, viņa negaidīti nolemj, ka viņa ir kļuvusi par „mednieku”. Ja viņš teica, ka ir gatavs kalpot viņai visu mūžu, tad lai kalpo, jo viņš taču solīja. Bet viņš domā: „Pārsteidzoši, bija tāda vāja, maiga, smaidīga, bet kādus zobus parādīja. Norīs un pat neaizrīsies”.

Un sākas tuvā cīņa. Atrasties seksuālajās attiecībās un nepiedalīties kara procesā praktiski nav iespējams. Lai cik tas nebūtu dīvaini, līdzsvarotībā var atrasties tikai, ja nejūti vēlmes. Ja jūs esat atkarīgi viens no otra, jūs vairs nevarat atrasties līdzsvarotībā. Jūs noteikti baidīsieties viens par otru, apvainosieties un būsiet greizsirdīgi.

Tiekot lamatās „upuris-mednieks”, lai tiktu no tām laukā, sievietei ir nepieciešams saprast, ka būt par „upuri” – patiess dabas stāvoklis. Tikai morāls novērtējums, ka tas ir slikti, neļauj sievietēm gūt baudu no savas dabas: gan nevainību viņām atņem gandrīz vai ar varu, gan vīrs viņām ir despots, un visa dzīve norit sīvā cīņā.

Toties vīriešiem patīk būt par „medniekiem”. Laulības starp „upuriem” un „medniekiem” tiek uzskatītas par ideālām laulībām. „Upuri” apmierina, ka viņš ir upuris, „mednieku” – ka viņš ir mednieks.

Tur, kur precas divi „mednieki”, katrs cenšas pieveikt otru. Viņiem grūtāk dzīvot. Parasti viņi atrod kādu upuri no malas, kurš, kā izrādās, izjauca šo laulību. Un tad visi apkārt ir vainīgi.

Laulībās, kur dzīvo divi „upuri”, situācija ir drūma, skumja. Ārēji viss var izskatīties pieklājīgi. Bet kad neviens neņem virsroku (tajā skaitā arī gultā), neapmierinātība vienam ar otru sāks uzkrāties. Tādas laulības, ja nebeidzas ar šķiršanos, tad vismaz ar depresiju, migrēnu vai nervu sabrukumu.

Nav iespējams apstādināt sāncensību, kamēr viens no partneriem nepadosies. Un jāpadodas ir sievietei, ja tas vairāk atbilst viņas būtībai. Tieši caur sievieti jāatnāk glābiņam šajā konfliktsituācijā.

Par to, kā to izdarīt, mēs parunāsim nākošreiz.