Pastāstīšu anekdoti: „Satiekas kapsētā sieviete ar savu mīļāko – viņai nomiris vīrs un to nupat apglabājuši. Ejot no kapsētas uz mājām, mīļākais viņai saka: „Paldies Dievam, beidzot mēs esam vieni, mēs tik ilgi to esam gaidījuši, tūdaļ mēs atnāksim pie tevis uz mājām, un neviens mums netraucēs, tad nu mēs uzrīkosim kaut ko tādu... „ Viņa: „Ko tu?! Tikko nomira mans vīrs, kā gan tā drīkst?!” Bet mīļākais cenšas pierunāt: „Mēs taču tik ilgi par to sapņojām! Tiklīdz paliksim vieni, bez bailēm nodosimies mīlestībai”. Viņš turpina pierunāt, un beidzot viņa piekrīt: „Labi, taču šodien „tas” notiks lēni un sērīgi...”

Kāpēc es izstāstīju šo anekdoti? Tāpēc, lai jūs ieraudzītu, ar kādu reāli vīģes lapu morāle piesegusi visu to, kas saistīts ar dzimtas turpinājumu. Kurš bērnībā nav dzirdējis stāstu, ka viņu esot kāpostos atraduši vai arī atnesis stārķis? Pasargājot bērnus no visa aizliegtā, vecāki padara par lielu noslēpumu visu to, kas attiecas uz seksu, un, izaugot lieli, viņu bērni bieži vien nezina, kam īsti viņi pieskaras. Lai gan gluži kā šajā anekdotē, instinkts tomēr ir stiprāks. Vīrietis un sieviete pakļaujas instinktam, taču, lai nejustos kā dzīvnieki, viņi saka: „Jā, to var darīt, bet lēni un sērīgi”. Tātad tam obligāti jāpiedod morāla nokrāsa. Kā, piemēram, dzērājam visu laiku jāatrod iemesls, kāpēc viņš šodien dzers. Gluži tāpat, lai vienkārši apmierinātu savu instinktu, cilvēki izdomā dažādus tostus. Lai nebūtu sajūtas, ka viņš vienkārši ir dzērājs.

Lai apmierinātu savus instinktus, cilvēki izdomājuši dažādus tostus: sievietes savus – par vīriešiem, ka tie ir gudrāki; vīrieši – tostus par sievietēm un viņu skaistumu. Ko nozīmē „gudrs vīrietis”? salīdzinājumā ar ko? Salīdzinājumā ar sievieti. Ko nozīmē „skaista sieviete”? tas viss ir rotaļlietas tāpēc, ka cilvēkiem ir kauns atzīties, ka dzīvē viņus vada instinkti. Cilvēka lepnums tam nepiekrīt.

Sievietes vērtē vīriešus kā agresiju. Tāpēc, ja viena puse ir agresīva, tad otrai noteikti jāaizstāv sevi. Kopš šī brīža sākas lielais karš. Tie nav ne melnie, ne baltie, ne kristieši un musulmaņi. Uz zemes ir tikai divas nometnes – vīrieši un sievietes. Un viņu starpā notiek visniknākais karš. Atcerieties, kā mātes audzina savas meitas. Viņas saka: „Tu vēl nepazīsti šos vīriešus, tev vēl nāksies ciest viņu dēļ. Viņiem ir tikai viens mērķis – tevi piemānīt. Tāpēc zini, lai arī ko viņi tev teiktu, viņi vienmēr vēlas tikai vienu...”. Bet vīrieši savus dēlus audzina šādi: „Zini, dēls, ka visas sievietes tikai par to vien domā, kā izpumpēt no tevis naudu, bet tad „uzlikt ragus”. Tagad aizvāciet vārdus „vīrieši” un „ sievietes”, un jūs redzēsiet, ka tas ir divu karojošo pušu dialogs. Mēs audzinām kareivjus.

Cilvēku dzimums ir nelaimīgs tāpēc, ka tas ir sašķelts pašā saknē. Agresija dzimst tā iekšienē. Vīrietis un sieviete tiecas viens pie otra, nespēj viens bez otra eksistēt, savienojas un ... sāk karot. Šajā karā nav neviena uzvarētāja. Nespējot fiziski karot ar sievietēm (traucē izdzīvošanas un dzimtas turpināšanas instinkts), vīrieši savu agresiju vērsa viens pret otru. Lai neiznīcinātu sevi, viņi izdomāja sportu, kas it kā neapdraud dzīvību, tomēr...

Ko izdarīja sievietes? Viņas teica: „mēs nebaidāmies, mēs esam spēcīgas: varam spēlēt futbolu, nodarboties ar boksu u.t.t.”. Tā sieviete visu laiku pierāda, ka arī viņa ir ko vērta. Un jo tālāk attīstās civilizācija, jo acīmredzamāk kļūst, ka sievietes drīz vien ieņems vadošās pozīcijas sabiedrībā. Viņas iziet ar transporantiem, aizstāvot savas tiesības, viņas ievēl valdībā, viņas it visur cenšas nobīdīt malā vīriešus. „Vājais” dzimums pierāda, ka tas ir tikpat attīstīs un gudrs kā „stiprais”.

Bet tagad pavērosim vīriešu attīstības pieredzi. Kad vīrieši sāka pierādīt, ka viņi ir spēcīgi, viņi sāka iznīcināt cits citu. Un ko darīs sievietes, kas izvēlas vīriešu pozīcijas, lai pierādītu, ka viņas ir spēcīgas? Sāks iznīcināt cita citu. Ieņems vietas valdībā, ņems savā aizbildniecībā vīriešus, atņems visas vīriešu funkcijas.

Nav tā, ka cilvēki sabiedrībā iekļūst no nekurienes. Lielākā daļa dzīvo ģimenēs. Līdz brīdim, kad cilvēks nodibina savu ģimeni, viņš iegūst noteiktas zināšanas, ko māte nodod savai meitai, tēvs – dēlam. Aug puisēns, un viņš zina, ka sieviete ir ienaidnieks. Viņš to zina pat tad, kad ģimenē par to nerunā. Vienalga bērns zina, ka tas tā ir, jo redz mammu un tēti katru dienu. Redz briesmīgo karu, kas noris vecāku starpā.

Piedevām visam tām vēl skūpsts un viss, kas saistīts ar gultu, tas ir slikti. Bērns ieslēdz televizoru: tur slepkavo, dur, un vecāki kopā ar viņu skatās – normāli. Bet tiklīdz parāda mīlēšanas ainu, viņam saka: „Ej prom, to tev vēl par agru skatīties”. Cilvēku loģika – slepkavot vienmēr ir īstais laiks, tas noderēs, bet skūpstīties? (kā gan var skūpstīties ar savu ienaidnieku?! Tad jau tu viņu neuzvarēsi). Šī loģika darbojas nevainojami: mēs izaugam kara atmosfērā, mūsos to kultivē apzināti. Mēs nevaram priecāties par to, ka cilvēki skūpstās tāpēc, ka mums neļauj to pat ieraudzīt, apjaust šo mīlestības garšu. Bieži mēdz teikt, cik sekss derdzīgs.

Jaunībā man ļoti patika Selindžers. Viņš aizrāvās ar dzenbudismu. Viņam ir viens stāsts „Veltīts Esmē – ar mīlestību un derdzību”. Es ilgi domāju, kā var apvienot mīlestību un derdzīgumu. Tagad man ir skaidrs. Protams, cilvēkiem derdzīgs ir sekss. Ar mīlestību un seksuālo vēlmi, tāpēc jau viņš saka „ar mīlestību un derdzīgumu”. Tie ir šausmīgi meli. Tie rodas, ja mēs neiegūstam seksuālo audzināšanu, bet tiekam audzināti kā kareivji. Tas padara mūs nelaimīgus.

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs