Daugavpilī no 5.-7.martam semināru vadīja pazīstamais psihologs-praktiķis Mihails Ļežepjokovs. Triju dienu laikā meistars daugavpiliešiem, kā arī Rīgas sabiedriskās organizācijas „Cilvēka ekoloģija” locekļiem, lasīja lekciju ciklu par audzināšanu. Ziņu aģentūras D-fakti.lv jaukajām lasītājām M.Ļežepjokovs piekrita pastāstīt par pašu satraucošāko – par mīlestību.

Neskatoties uz auksto laiku un sniega kupenām, kalendārs uzstājīgi norāda uz to, ka laukā ir marts. Pēc tradīcijas pirmajās pavasara dienās mēs sveicam savas mīļās sievietes svētkos. Es arī vēlos sveikt savas jaukās lasītājas. Vēlos šodien parunāt par tēmu, kas nevienu lasītāju neatstās vienaldzīgu – tā ir mīlestība.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir bijis iemīlējies: šajā stāvoklī gribas būt labākam, nekā patiesībā esi, dvēsele dzied, parādās jauni talanti. Kā zibens mūs caurstrāvo šī brīnišķīgā sajūta. Nevienam nerodas šaubas par to, ka tā patiešām ir MĪLESTĪBA. Īsta, uz visu dzīvi. Tad kāpēc pēc laulībām, ļaudis, kas bija viens otrā neprātīgi iemīlējušies, pēkšņi atrodas mokošā situācijā?
Pēdējā laikā sabiedrība arvien vairāk pievērš uzmanību vīriešu un sieviešu savstarpējām attiecībām. Tiek izdots milzum daudz grāmatu, tiek filmēti šovi un filmas... Taču nonākot reālajā dzīvē saproti, ka visam, ko esam dzirdējuši un lasījuši par mīlestību, nav nekādas nozīmes. Tā ir vilšanās – partnerī, attiecībās, dažreiz arī dzīvē.

Kāpēc rodas konflikti labvēlīgās ģimenēs?

Pirmkārt, jo abi - gan vīrietis, gan sieviete no laulības sagaido ko citu. Sievietei ir viens viedoklis par laimi, laulību un mīlestību, vīrietim – pavisam cits. Kad sāk dzīvot kopā tādi mīloši cilvēki, tad viņu starpā rodas sarūgtinājums.
Otrkārt, sabiedrībā ir nepareizs priekšstats par mīlestību. Cilvēki jauc divas absolūti dažādas lietas (kaut arī tām ir viena sakne) – mīlestība un iemīlēšanās.

Mēģināsim noteikt, ar ko atšķiras Mīlestība no iemīlēšanās. Iemīlēšanās – tās ir vienkārši emocijas. Kad izjūtam šo emociju, mums liekas, ka spējam gāzt kalnus. Tajā brīdī mēs patiesi to varam. Tas notiek nevis tādēļ, ka ir nepieciešamība, bet mūs tajā brīdī vada emocijas. Iemīlēšanās laikā mūsu organismā notiek ķīmiska reakcija, tiek izstrādāti, tā saucamie endorfīni, pateicoties kuriem, mēs vienkārši „lidojam no laimes”. Mēs nedomājam: ne par naudu, ne par to, kas mūs šķir. Kad cilvēks ir iemīlējies, viņam zudis veselais saprāts.

Mīlestība – tā ir sapratne. Atšķirība starp mīlestību un iemīlēšanās stāvokli ir atbildībā un savstarpējā palīdzībā. Ja cilvēks otra labā dara kaut ko labu, tā ir mīlestība. Emocijām nav ilgs mūžs, tāpēc tās ātri beidzas – tas ir fakts. Tā var ilgt dienu, divas, mēnesi, pat gadu. Bet ne vairāk. Taču mīlestība var ilgt visu dzīvi. Kā ierasts domāt, iemīlēšanās vēl nenozīmē īstas Mīlestības sākšanos. Tās ir neatkarīgas, patstāvīgas jūtas. Tas ir seksuālo hormonu uzplaiksnījums. Iemīlēšanās ātri beidzas, ja tiek apmierinātas seksuālās tieksmes. Tā spēj pat pārraugt naidā, ja netiek saņemta atbildes reakcija. Tautā valdošajam uzskatam, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis, nav nekā kopējā ar īstām jūtām. Pareizāk būtu teikt, ka no iemīlēšanās līdz naidam ir tikai viens solis, jo pār abām emocijām valda bailes.

Mīlestību nepieciešams kultivēt. Pēc laulības noslēgšanas, iemīlēšanās var pāriet mīlestībā. Tādēļ attiecībām starp sievieti un vīrieti jāpāriet citā plaknē: no emocionālās uz saprātīgo.

Taču problēma pastāv, jo cilvēki nespēj veikt šo pāreju. Kad pēc laulībām viņi redz, ka vairs nav tik stipru emociju, kādas bija iepriekš, daudzi sāk runāt par to, ka jūtas – mīlestība – ir pagājusi. Sāk apvainot viens otru. Sieviete apvaino vīrieti, ka tas nedāvina viņai ziedus. Vīrietis sievietei pārmet, ka viņa nesatiek viņu katru vakaru peņuārā. Abi histēriski mēģina noskaidrot, kur paliek mīlestība? Kas vainīgs? Patiesību sakot, zūd iemīlēšanās emocija. Ar mīlestību viņai nav nekāda sakara.

Kā radīt mīlestību?

Pirmkārt, apzināties, ka, dodoties laulībā, emociju vadīti, tās noteikti noplaks. Tāpēc ir būtiski ar cilvēku atrast kaut ko kopīgu, izņemot tās emocijas, kas ir. Piemēram, jums kopīgi patīk doties kalnos, jūs mīlat suņus, jums ir kopīgi uzskati par daudzām lietām. No savas prakses varu apgalvot, ka stabila laulība ir tad, kad vīrs ar sievu, pirmāmkārtām, ir draugi. Mīlestību jāveido. Te nepieciešama abu pušu līdzdalība. Cilvēki dodas laulībā, lai būtu savstarpēji atbildīgi. Bet par to daudzi neko nezina.

Pēc savas dabas mums nepatīk atbildība. Kad redzam iemīlēšanās pazīmes viens otra acīs, uzskatām, ka katrs no mums gatavs pieņemt atbildību uz sevi. Kad emocijas sāk noplakt, sākas problēmas. Tas notiek tāpēc, ka neviens mums nepaziņo, ka pēc laulībām viss mainās. Mūs mēģina pārliecināt, ka laulības ir iemīlēšanās turpinājums, pats labākais, kas vien var būt. Taču tā tas nav. Cilvēki izdara nepareizu secinājumu, kas saistīts ar laulību. Šodien daudzi zemapziņā baidās no laulības un ir pārliecināti, ka tur kaut kas īsti nav kārtībā.

Stāstīt cilvēkam atšķirību starp Mīlestību un iemīlēšanos nepieciešams kopš bērnu dienām, kamēr viņam nav uzkrājusies bēdīgā pieredze un stereotipi, kas saistīti ar vīriešu un sieviešu attiecībām. To vajag darīt vecākiem, kā arī visiem, kas iesaistās bērna audzināšanā.

Iespējams, ka saņemšu iebildumus par to, vai ir vērts cilvēku no debesīm nolaist atpakaļ uz zemes, ka iemīlēšanās ir brīnišķīga sajūta, par ko rakstījuši dzejnieki, bet kura agrāk vai vēlāk beigsies. Atbilde ir ļoti vienkārša – būtu slikti, ja šī emocija būtu atkarīga no paša cilvēka. No šīs emocijas nav iespējams izvairīties. Tā ir tik pat patiesa kā bada sajūta. Emocijas ir spēcīgākas par cilvēku. Nepieciešams iemācīties dzīvot tā, lai mūsu emocijas nesagrautu mūs un attiecības. Svarīgi iemācīties vadīt emocijas. Tas ir būtiski, lai uzlabotu savstarpējās attiecības, kā arī fizisko labklājību. Ar to mēs nodarbojamies savā skolā. Mēs analizējam katru konkrētu situāciju un problēmu, meklējam risinājumu.

Ja jūs nespējat formulēt, par ko mīlat cilvēku – tad tā nav mīlestība. Tās ir emocijas. Tad, kad notikusi pāreja, mēs spējam raksturot – viņš ir uzticams, labestīgs, rūpējas par bērniem. Tā ir saprātīga, apzinīga rīcība. Tā nav saistīta ar eiforiju.

Vīriešiem būtiska ir seksuālā enerģija. Ar tās palīdzību viņš izprot pasauli un sievieti. Kāds teiks, ka viņš to jau zinājis. Varbūt viņš arī zinājis, taču, ja mājās valda histērija un skandāli, tad viņš laulībā devās ar citām domām.

Šodien sievietei attiecībās nākas piedzīvot grūtības. Viņa ir vairāk atkarīga, ņemot vērā viņas fizioloģiju un vēsturiskās dotības. Viņa ir vairāk pazemota, viņai vairāk jālūdz, jāsarunā. Vīrietis ir vairāk neatkarīgs. Šodien sievietes kļuvušas neatkarīgākas – strādā, viņām pieder mašīna, dzīvoklis. Taču viņas ir atkarīgas no laulības. Fiziskais spēks viņām īsti vairs nav vajadzīgs. Vīra esamība (pat civilvīra) – tas ir viņas statuss sabiedrībā. Kā vīrietim nepieciešams prestižs darbs, tā sievietei laulība ir prestiža jautājums. Bieži vien viņai pat nav īpašas nozīmes, kas tas par vīrieti. Galvenais, lai patiktu – nauda, ārējais izskats.

Pati jaukākā sieviete izjutīs sevi kā nepilnvērtīgu, ja nenoslēgs laulību. Novērojumi liecina, ka pats kritiskākais vecums jaunietēm ir 22 gadi. Apmēram no 22 līdz 27 gadiem viņām sākas panika, ka vilciens aizgājis, ka viņas nekad neizies pie vīra. Amerikā tas notiek mazliet citādāk, taču bijušā sociālisma bloka valstīs eksistē tieši šāds stereotips. Tieši šis stereotips, ko es saucu par kodu, neļauj daudzām brīnišķīgām sievietēm kļūt laimīgām.

Foto no M.Ļežepjokova arhīva

Mihails Ļežepjokovs