Pacentīšos paskaidrot Jums, mani dārgie lasītāji, kas tad ir laime.

Cilvēces traģiskā kļūda ir tā, ka laimes izpratni tā tiešā veidā ir saistījusi ar vēlmju piepildīšanos, tādējādi pakļaujot sevi pastāvīgai nelaimei.

Jūs jautāsiet: ”Kur tad tā nelaime?” Atbildēšu: ”Gaidīšanā, kad vēlmes piepildīsies”. Runa nav par dabiskām vēlmēm, kuras ir noteikusi daba, bet gan par tām, kuras nosaka mūsu tieksme pēc prestiža. Gaidīšana burtiski aprij mūsu laiku. Bērnībā laiks vilkās: garš rīts, bezgalīga, piesātināta diena un nebeidzams vakars. Pieaugušajiem rīts un vakars saplūdis vienā mirklī. Laiks skrien, jo cilvēks to nenovērtē, vien gaida to brīdi, kad tiks piepildīti viņa sapņi, lai (beidzot!) kļūtu laimīgs.

Kāpēc es uzskatu, ka cilvēku izpratne par laimi ir saistīta ar savu vēlmju piepildīšanos? Jebkuri testi to apstiprinās. Arī vienā no maniem semināriem visas dalībnieku (to bija vairāk par 100) atbildes uz jautājumu "Kas vajadzīgs, lai būtu laimīgs?” bija saistītas tikai ar vēlmju piepildīšanos: atrast interesantu, labi apmaksātu darbu, nopirkt automašīnu, dzīvokli, vasarnīcu, atrast uzticīgu un mīlošu vīru u.c.

Pievērsiet uzmanību – visas atbildes skar tikai nākotni. Bet tagadnē – tikai laimīgas dzīves gaidīšana. Kāpēc tad cilvēki nevar būt laimīgi tagad? Ja mums ir iespēja sasniegt iecerēto – tas jau ir pluss. Patiesībā, ja mēs runājam par sapņiem, kurus var piepildīt, pateicoties pieliktajiem pūliņiem, tad tie nemaz nav sapņi, bet gan darbs. Kāpēc vēlēties to, kas noteikti būs, ja rezultāts atkarīgs no mums pašiem. Kāpēc lai es sapņotu atpūsties okeāna krastā, ja esmu nopelnījis naudu un nākamajā mēnesī varēšu to realizēt? Bet, ja manas algas nepietiks, lai sev to atļautu, es par to sapņošu.

"Sapņi, sapņi, kāpēc jūs tik saldi?”

Vēlēšanās tamdēļ ir tik jaukas, ka ir iespēja sapņot. Tāpēc jau cilvēki bieži nedara neko, lai sasniegtu vēlamo. Būtu jau labi, ja viņi sapņotu vien, bet sapņojot cilvēki sagādā sev ciešanas un ir dziļi nelaimīgi, dzīves apdalīti, jo uzskata, ka viņu laime pilnībā atkarīga no tā, kā piepildās  vēlēšanās.

Bieži gadās arī tā – pat tad, kad vēlēšanās nav piepildāmas vai ir jāpieliek milzīgas pūles to sasniegšanai, cilvēks, saņemot to, par ko ir sapņojis, negūst apmierinājumu. Jo tiklīdz ir piepildīta viena vēlēšanās, tūlīt tai seko nākamā. Un robežu tām nav. Īpaši tagad, kad masu saziņas līdzekļi dzīves līmeņa latiņu mākslīgi ceļ uz augšu. Kad cilvēki redz, kā dzīvo mūsu „zvaigznes”, viņi apzinās, cik viņu dzīvokļi ir nožēlojami, cik neprestiži ir viņu automobiļi un cik neinteresanti viņi dzīvo. Vēl vairāk, jebkura vēlēšanās padara mūs atkarīgus no cilvēkiem un daudziem apstākļiem: iedos man „to” vai neiedos, varēšu nopelnīt „tam” vai nevarēšu. Atkarība mums atņem brīvību, tātad – padara nelaimīgus. Tas ir slazds: no vienas puses – ļoti gribas būt laimīgiem, no citas – šīs vēlmes nav sasniedzamas, bet tas tik tiešām padara mūs nelaimīgus.

Cilvēks jūtas nelaimīgs un tāpēc kļūst saērcināts. Diemžēl šis stāvoklis var kļūt hronisks. Un iemeslu ir pietiekami, lai mēs kļūtu ērcīgi. Dažreiz cilvēki vēlas to, kas viņiem principā nav sasniedzams. Piemēram, daudzi vīrieši vēlas kļūt bagāti, bet sievietes iziet pie bagāta vīra. Šādā gadījumā īgnumu var izjust visu laiku.

Apvienoja neiespējamo

Tātad, šobrīd mēs esam audzināti tā, ka mūsu attīstība notiek tikai vēlmju plaknē, tādējādi atbalstot savu atkarību no emocijām. Vēlēšanās ir mūsdienu cilvēku būtība.

Bet es jums palīdzēšu atrast izeju no šīs problēmas. Lai to izdarītu, ir jāierauga, kas pamatshēmā – „laime atkarīga no vēlmju piepildīšanās” – ir kļūda. Kļūda ir tā, ka cilvēki ir apvienojuši dažādu jēdzienu nozīmes. Noteiksim, ko cilvēki saprot ar vārdu „laime”? Jebkurš cilvēks par laimi atzīst bērnu veselību un stabilu materiālo stāvokli. Redziet, laime nav emocionālais stāvoklis, bet gan dzīves apstākļi. Tātad, sekojot šiem noteikumiem, ja bērni ir veseli un jūs neesat ubags, jūs nedrīkstat sevi uzskatīt par nelaimīgu.

Laime jāskata tikai saistībā ar nelaimi. Atmetot to, kas ir nelaime, cilvēks var saprast, vai viņš ir laimīgs. Bet vēlmju piepildīšanās attiecas uz emocionālo plakni: priecājos, ja vēlmes piepildījās, bēdājos, ja nē. Cilvēka emocionālo stāvokli mēs taču neuzskatīsim par prātīgu, ja no sarūgtinājuma viņš jūtas nelaimīgs, bet prieku uzskata par laimi. Tāpēc, ja nevēlamies būt neprātīgi, mums jāsaprot, ka „laime – nelaime” ir viena plakne, bet „prieks, kas rodas no vēlmju piepildīšanās vai sarūgtinājums par to, ka tās nav piepildījušās” – cita plakne, un šīs plaknes savā starpā nav saistītas.

Tātad, lai noteiktu „Vai es esmu laimīgs?”, jātiek skaidrībā ar to, kas tad ir „nelaime”. Tūlīt pat tad arī izveidosim šo sarakstu: bērnu vai tuvinieku smaga slimība, karš, pilnīgs naudas trūkums, tuvinieku nāve, mājokļa zaudēšana. Un globālie satricinājumi, ja tie ir skāruši jūs: ugunsgrēks, plūdi, zemestrīce. Bet tagad atbildiet – vai ar jums bieži tas notiek?

Lai jūs ilgu laiku varētu būt pilnīgi laimīgi, es ieteikšu jums katru rītu veikt šādu vingrinājumu – atcerēties iepriekšizveidoto sarakstu. Tātad, pamodāmies un atcerējāmies, ka smagas slimības mums nav, kara nav, badā nemirstam, jumts virs galvas ir, nāvīgi slimu mājās nav, tātad, iemeslu justies nelaimīgiem – arī nav! Tad vispārpieņemtā shēma, ka laime ir saistīta ar vēlmju piepildīšanos, sāks izjukt.

Bet ja nelaime pēkšņi notiks? Tad visu atlikušo dzīvi cilvēks būs nelaimīgs? Nelaimes emocija arī nevar vilkties bezgalīgi, ja vien mēs mākslīgi to nestimulējam. Nelaime notika un pagāja. Pat ar tuvinieku nāvi mēs samierināmies pēc kāda laika.

Tas, ko jums piedāvāju es, ir unikāla laimes formula, loģiska un vienkārši izpildāma. Tagad jums ir reāla iespēja izrauties no hroniski smagā nelaimes stāvokļa. Bet šī loģika jums vēl ir jauna, un katru reizi, kad atkal gribēsies skumt par nepiepildītām vēlmēm, ir jāatgriežas pie tās, jāķeras pie viņas, ka slīcējs ķeras pie glābšanas riņķa.

Ceru, ka šis raksts palīdzēja jums justies mazliet laimīgākiem. Jo laime – tas ir ne tikai tad, kad tevi saprot, bet liela mērā – kad es saprotu citus. Ne velti saka: saprast – tātad piedot.

Esiet veseli!

Mihails Ļežepjokovs, psihologs un praktiķis, daudzu psiholoģisku bestselleru autors, starptautiskās sabiedriskās kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs