Bērnībā daudzi dzirdējuši šādu frāzi: „Ja labi nemācīsies – kļūsi par sētnieku!”. Nolādot visu pasaulē, mēs kalām formulas un zīmējām grafikus. Kad kļuvām pieauguši, tos pašus vārdus teicām saviem bērniem, pilnīgi pārliecināti, ka mācoties uz desmitniekiem, pavērsies ceļš pretī laimīgai un bagātai dzīvei.

Kā pierāda prakse, tad brīnišķīgs atestāts nav veiksmes garants. Bieži vien divnieku karalis Vasja brauc ar pēdējā izlaiduma mersedesu, bet teicamnieks Petja tik tikko savelk galus kopā. Tas tādēļ, ka skolā mūs bieži māca to, kas dzīvē nav vajadzīgs. Pabeidzot 12.klases, mācoties ķīmiju, trigonometriju, absolvents paliek pilnīgi neizglītots. Visas skolā (nav svarīgi, Latvijā, Krievijā vai arī Rietumos) iegūtās zināšanas neattiecas uz reālo dzīvi. Nav svarīgi, kā skolēns ir mācījies, kur un kādus diplomus saņēmis. Kur var izmantot Boila-Mariotta likumu? Bet ja pajautāsiet, par ko ir Gribojedova romāns „Gore ot uma”, jums kļūs skumji. Šis daiļdarbs šodien nav aktuāls. Kāpēc tad to jālasa? Agrāk jaunāko klašu skolēni izrādīja uzcītību, bet tagad arī viņi kavē stundas un neklausa skolotājus.

90% gadījumos mēs nekur nevarēsim pielietot šīs zināšanas. Izejot ārpus skolas sienām, pieaugušais (pēc gadiem) cilvēks tikai tobrīd sāk apzināties dzīvi. Kaut gan, apriori, viņam tai jābūt jau gatavam.
Mūsdienu izglītība lielākoties ir mērķēta uz zinātnisko darbību nākotnē. Taču cik daudzi kļūst par zinātniekiem? Tikai daži. Tas nozīmē, ka izglītības lietderības koeficients – 1% labākajā gadījumā.
Skolā nesaka, ka mācīties labi un dzīvot labi – ir divas dažādas lietas. Tāpēc nav retums, ka vakardienas teicamnieki slauka pagalmu, bet nesekmīgie – pērk dārgas automašīnas. Šāda situācija nerunā par labu izglītībai. Ja padomāt loģiski, tad bērnam jāsaka, nevis mācies labi, bet gan dzīvo labi.

Visus 10-12 gadus, ko cilvēks pavada skolā, viņš pilnveido prasmes nemācīties: viņš iekaļ, liek eksāmenus un ...aizmirst. Ar šādu izstrādātu mehānismu viņš atnāk studēt arī uz universitāti. Viņš vēlas iegūt specialitāti! Pajautājiet skolēnam vai studentam, kādā priekšmetā viņam bija pārbaudes darbs vakar un ko viņš tur rakstīja – 90% neatcerēsies. Tāpēc lielākā daļa augstskolu beidzēju ir profesionāli nesagatavoti. Ko tad vajadzētu mācīt skolā?
Pieaugušo dzīve pieprasa tikai vienu: cilvēkam jāprot nodrošināt sevi. Citu kritēriju nav. Taču skolu absolventi nav sagatavoti strādāt un nopelnīt – to visu viņiem jāapgūst pašiem.

No bērnu dienām mūs jāizglīto tajās sfērās, kas nepieciešamas dzīvei. Tās ir piecas: nauda, politika, tieslietas, veselība (tradicionālā un netradicionālā medicīna) un reliģija (Dievs). Ja to visu mācīs, tad skola patiesi kļūs par sagatavotāju lielajai dzīvei. Skolēni būs gatavi saskarties ar reālo pasauli un reālām problēmām. Ideālā gadījumā, tam jākļūst par valsts uzdevumu. Ja cilvēks nespēj tikt skaidrībā kaut ar vienu no augstākminētajām sfērām, viņš to nevar arī ietekmēt. Atcerieties nesenos notikumus Francijā, kad tika dedzinātas automašīnas, bija vispārēji nemieri. Tas ir piemērs tam, ka cilvēki citādā veidā neprot izteikt savu viedokli. Uzskatu, ka mūsdienu cilvēks ir „sprādzienbīstams” un viduslaicīgs, jo nav izglītots.

Tas nenozīmē, ka skolā vispār nav jāmāca matemātika un ķīmija. Tie nav jāizslēdz no izglītības programmas. Tiem vienkārši nav jābūt galvenajiem. Ja kāds no skolēniem vēlēsies, tad viņam jāsniedz iespēja, apgūt šos priekšmetus tālāk, plašāk. Taču no citas izglītības un zināšanām ir atkarīga viņa dzīve. Protams, jurista specialitāti skolēns, absolvējot skolu, nesaņems. Taču, ja viņš pārzinās tieslietu pamatus, tad viņu piekrāpt būs daudz sarežģītāk – garantēju.

Izplatīts viedoklis, ka tādēļ ir speciālisti, pie kuriem var vērsties, pašam visu nav jāzina. Reālajā dzīvē mēs nepārtraukti saskaramies ar struktūrām, par kuru darbību neko nezinām. Tāpēc ārkārtas gadījumos mums patiesi jāuzticas šim „speciālistam”. Ko darīt tad, ja viņš nav pietiekoši kompetents, vai arī viņš ir šarlatāns? Ir jāmācās pašam, vai arī jātic, tāpat kā viduslaikos: ka viss, kas notiek – notiek uz labu.

Šī bēdīgā situācija izveidojusies tādēļ, ka cilvēkam nepatīk atbildēt pašam par sevi. Ja atbildības nastu var pārlikt uz cita pleciem – tad ar prieku to arī dara. Tā vietā, lai pats tiktu skaidrībā ar sarežģītiem jautājumiem, viņš deleģē šo uzdevumu citiem. Taču sanāca, kā anekdotē: kad pienāca laiks ēst pīrādziņus, izrādījās, ka tie ir jau noēsti...Nevienai valstij nav izdevīga neizglītota tauta. Jo jebkurā mirklī, sadusmojoties, ļaudis var paveikt ko neatgriezenisku. Ja cilvēks nevar ietekmēt notikumus, tad viņā automātiski rodas agresija, kuru izpauž konfliktos un apvērsumos. Ja cilvēki būs izglītoti, tad nebūs ne karu, ne revolūciju.

Kamēr skola nemāca dzīvei nepieciešamās lietas, bērnus audzina reklāma. Kad bērnam dienas laikā vairākas reizes no ekrāna saka: tev vēl nav mašīnas (putekļu sūcēja, rotaļlietas u.c.), tas nozīmē, ka tu esi atpalicis no dzīves...rodas iespaids, ka tev kaut ko nav iedevuši, apmuļķojuši.

Ar reklāma cilvēkā „iekustina” nevis domāšanu, bet gan emociju, kurai, kā zināms, nav veselā saprāta. Kad emocijas sit augstu vilni, pārējam nav nozīmes: vai man ir tam nauda, vai man ir uz to tiesības...Es zinu tikai vienu: GRI-BU.

Bērns vēlas dzīves labumus un privilēģijas, taču viņš nesaista kopā ar to, ka tādēļ ir jāstrādā. Reklāma nesaka: tu no sākuma nopelni, bet tad nopērc. Tam jābūt skaidram tāpat, bet izrādās, ka – nē...Bērni parasti zina, KO viņi grib, taču nezina KĀ to sasniegt, iegūt. Viņi nav apguvuši saņemšanas mehānismu. Viņiem zināms tikai viens veids – paņemt pie vecākiem.

Ja vecākiem nav naudas – tad attiecības ir vienkārši šausmīgas. Ja nauda ir – arī šausmīgas, jo vecāki uzskata, ka bērniem pašiem ir jāpelna. Bet bērnā dzimst šausmīga skaudība. Kā tā – viņiem ir, bet man nedod! Kā vecākiem kļūt par bērna vērtību sistēmas posmu? Ja mēs esam reklāmas upuri, tad izmantosim to savā labumā. Lai kāds būtu vecāku sociālais stāvoklis sabiedrībā, viņiem kopš bērna pirmajām dienām vajag skaidrot, ko viņi dara ģimenes labā. Atnāciet mājās pēc darba un skaidrojiet: kur bijāt, cik nopelnījāt. Lai bērna prātā veidotos doma, ka vecāki nodrošina viņam visus iespējamos labumus; ka viss, kas man ir – tas ir pateicoties mātei un tēvam. Patiesību sakot, to būtu jādara līdz konkrētam vecumam. Ja jūs to stāstīsiet 14 gadīgam pusaudzim, viņš nospriedīs, ka ar jūs psihisko līdzsvaru nav viss kārtībā.

Ideālas skolas pagaidām nav, taču tas nenozīmē, ka vecākiem nav iespējas sniegt saviem bērniem nepieciešamās zināšanas. Jāmācās pašiem un jāmāca savi bērni, uzņemties atbildību par savu dzīvi un par visu, kas tajā notiek.

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs