Dažādu cilvēka saslimšanu cēlonis ir bailes. Jebkura slimība, jebkurš vīruss eksistē cilvēkā kā informācija, kura nav bīstama līdz tam brīdim, kamēr baiļu slieksnis nekļūst kritisks.

Bailes netiek realizētas, tās uzkrājas un organisms tādējādi kļūst "atvērts” dažādām slimībām. Tas ir tāpat, ja ogļskābās gāzes kļūs vairāk nekā skābekļa, mēs visi nosmaksim. Kaut gan nelielos daudzumos ogļskābā gāze ir nepieciešama.

Līdzīgi ir ar bailēm: patiesos briesmu brīžos tās nepieciešamas kā pašaizsardzības instinkts, lai mobilizētu visas organisma rezerves aizsardzībai. Šādas situācijas dzīves laikā nenotiek bieži, bet bailes cilvēks izjūt patstāvīgi, tikai tās iegūst dažādas formas. Sīkāk par šīm parādībām es stāstu savā grāmatā „ 7 soļi veselības uzlabošanai”.

Man bieži tiek uzdots jautājums, ja jau fiziskā saslimšana ir stresu un baiļu rezultāts, tad kāpēc arī drosmīgie ļaudis slimo?

Pirmkārt, drosmīgs cilvēks nav tas, kurš nekad neparāda, ka ir nobijies, bet gan tas, kas nebaidās atzīt, ka izjūt bailes. Tieši drosme uzzināt par sevi patiesību – veicina veselības saglabāšanu.

Otrkārt, mūsu organismu iznīcina ne tikai dažādas fobijas vai smagi psihiski traucējumi, bet arī pavisam vienkāršas, ikdienišķas bailes, kurām nepievēršam uzmanību vai arī neuzskatām tās par īpaši negatīvām emocijām. Dažreiz šādām bailēm nav īsta pamatojuma.

Sadzīves baiļu uzskaitījums (vēl nekas nav noticis, bet cilvēks jau baidās):
- bailes doties pie priekšnieka ar kādu lūgumu;
- nepārtrauktas bailes kaut ko aizmirst;
- bailes, ka vīrs pārstās mīlēt;
- bailes netikt galā ar uzdevumiem;
- bailes saslimt;
- bailes, ka var atlaist no darba;
- bailes, ka nepietiks līdzekļu izdzīvošanai;
- bailes, ka kaut kas var notikt ar bērnu.

Šāda veida ikdienišķas bailes kļūst pierastas un cilvēks nesajūt nepieciešamību uztraukties. Tieši pretēji - viņš uzskata, ka tādā veidā var kontrolēt situāciju. Bet šīs bailes nav tik vienkāršas kā liekas. Kad tās pārsniedz kritisko normu (katram organismam tā citādāka), cilvēks saslimst. Šīs bailes var salīdzināt ar vīrusiem. Tās lēni ārda organismu, veicinot dažādas saslimšanas un pat nāvi.

Mūsu organismā paliek sekas no jebkuras nesaskaņas ar apkārtējo sabiedrību. Viss neizteiktais un nepiedotais tiek uzkrāts cilvēkā un gala rezultātā noved pie slimībām. Bet neapvainoties cilvēks nevar? Par to mazliet vēlāk.

Interesanti, ka iedzimto slimību cēlonis ir tieši tāds pats. Cilvēka emocionālais ķermenis tiek veidots pirms viņa dzimšanas. Tas, kāda bijusi vecāku emocionālā dzīve bērniņa gaidīšanas laikā, iespaido viņa ģenētiskā koda veidošanu. Šo procesu iespaido situācijas, kas radīja stresu abiem vecākiem pirms un pēc laulībām.

Lūk, daži piemēri:
Zēns K., 10 gadi, stostīšanās no 3 gadu vecuma. Iemesls – vecāku šķiršanās, mātei gaidot zēnu.
Meitene L. 3 gadi. Oligofrānija. Iemesls – mantotas bailes no tēva.
Dvīņi L. un N., 6 gadi. Bronhiālā astma. Iemesls – mātes vecāku neapmierinātība ar meitas izvēli. Citiem vārdiem sakot: „ Nevajag iziet pie vīra plebeja un dzemdēt no viņa bērnu”.

Tā saucamais bērna „šūnu līmenis” kā magnēts pievelk bailes un apkārtējās sabiedrības problēmas: vecāku, vecvecāku problēmas. Tur tiek uzglabāta informācija par to, kas bija un kas būs.

Ja vecākiem izdodas atbrīvoties no bailēm, tad paralēli veseli kļūst arī viņu bērni.

Ja cilvēkam dzimtā ir iedzimtas slimības ( bieži tās saistītas ar psihiskiem vai centrālās nervu sistēmas traucējumiem) – tā ir traģēdija visiem tuviniekiem. Tas nozīmē, ka baiļu līmenis par slima bērna dzimšanu pieaug ar katru nākamo paaudzi. Sieviete gaidībās nepārtraukti domā: „ Dievs, vai tiešām mans bērns būs tāds?” No tā baidās arī pārējie radinieki. Tiek iedarbināts baiļu atspoguļošanas mehānisms (tāpat kā spogulī). Iespēja dzemdēt veselu bērnu samazinās ar katrām jaunām domām par šīm bailēm.
Iedzimtība – tas nav nekas cits, kā bailes neizārstējamo slimību priekšā no paaudzes uz paaudzi (psihiski traucējumi, vēzis, astma, alerģijas, diabēts u.t.t.).

Kur izeja? Piedošanā. Piedodot, mēs atbrīvojamies no visām negatīvām emocijām un palīdzam savam organismam uzvarēt slimības. Uz vispārējo piedošanu cilvēks nav spējīgs. Sarežģīti piedot slepkavību, varmācību. Vienreiz kļūdījies, bet pārmet sev visu dzīvi. Eksistē dažādas tehnikas kā piedot, tās var apgūt jebkurš.

Svarīgi piedošanu nejaukt ar nevēlēšanos atcerēties pāridarījumu. Cilvēkiem šķiet, ja viņi aizmirsuši nepatikšanas, tad viņi tās jau ir piedevuši. Bet tās ir atšķirīgas lietas. Lai izprastu, vai piedošana notikusi, aizveriet acis un iedomājieties, ka jūs apskaujat savu pāridarītāju. Ja šī darbība neraisīs negatīvas jūtas, tad tas nozīmēs, ka jūsu dvēsele atbrīvojusies no pāridarījuma rūgtuma.

Arī atceroties kādu sāpīgu situāciju, jums nav jāizjūt negatīvas emocijas. Ja jums negribas atcerēties kādu vai kaut ko, tas liecina par dziļi apslēptu aizvainojumu. Te nevar runāt par piedošanu.
 

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs