Cilvēks jēdzieniem „labs” un „ļauns” piešķīris emocionālo formu: „patīkams – nepatīkams”. Par savdabīgu tiltu starp domāšanas kategorijām „labais” un „sliktais” un emocionālo novērtējumu „patīkami-nepatīkami”, kļuva jēdzieni „slikts – labs”.

Turpinājums no 18.01.

Jēdzienus „slikts – labs” var attiecināt gan uz domāšanas, gan emocionālo procesu. No rūgtās antibiotikas tabletes mums ir „labi”, jo mēs apzināmies, ka slimība pāries (secinājums, pie kura cilvēks nonāk pārdomu ceļā). Bet eiforija, kas iestājas no „ekstazi” tabletes – tas ir „labi”. Noskaidrojot, ka „labi” ir tikai tur, kur „patīkami”, cilvēki atteicās no Domāšanas procesa. Tāpēc patīkamais automātiski cilvēkam kļuva „labs”, neskatoties, ka tas var izrādīties potenciālais ļaunums, piemēram, kā narkotiskās tabletes „ekstazi”. Par „sliktu” cilvēks atzīst to, kas viņam nepatīkams, citādāk – „ļaunums”, kaut potenciāli tas var izrādīties labs, piemēram, zāles.

Zināt morālos principus, negarantē to izpildīšanu. Viss, kas ir „labais” (mīlestība, cieņa, draudzība, savstarpējā palīdzība...), patiesībā – labs, bet tas, kas ietilps „ļaunuma” kategorijā (dusmas, naids, skaudība, slinkums...), patiesi ir slikts. Lai veidotu laimīgu ģimeni un normālu sabiedrību, jāpieturas pie šiem principiem. Paskaidrošu, kāpēc šie principi nekļūst par mūsu sastāvdaļu, kaut gan gadsimtiem tiek audzināti un sludināti.

Tāpēc, ka morālie kritēriji, ko izstrādājuši cilvēki Domāšanas procesā, neatbilst cilvēka dabai. Izrādījās, ka tos nevar ieaudzināt, neņemot vērā cilvēka dabu un instinktus.

Lai dzīve balstītos uz morāles principiem, Domāšanas procesam jāpakļauj cilvēka emocionālo dabu. Ne tikai jāpakļauj, bet pašam jākļūst par viņa vienīgo dabu un dzīves jēgu. Šodien šos principus mēs pieņemam par ticību. Tiem, kas tos izstrādāja un prātoja par to nepieciešamību, šie cēlie principi arī bija dzīves jēga.

Jūs teiksiet, ka ir cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar morāles principiem. Pat ja pieņemam, ka šādi cilvēki ir vairākumā, tas vēl nepierā to, ka viņu principus nekas nespēj sakustināt, ka kādā ekstremālā situācijā viņi atteiksies no tā, ko sludinājuši iepriekš. Vēsturē daudz piemēru, piemēram, jātceras nekārtības un slepkavības revolūciju laikā. Var, protams, pieņemt, ka kādreiz cilvēku vairākums dzīvos pēc morāles principiem, tomēr viena daļa joprojām runās par audzināšanas sistēmas trūkumiem. Pēc statistikas, pat vislabākajos laikos ir konkrēts cilvēku daudzums (līdz 0%), kas pārkāpj likumu. Bet tos, kas gribējuši pārkāpt likumu, neviens nav skaitījis, to vienkārši nav iespējams izdarīt.

MORĀLES TRANSFORMĀCIJA
Tādēļ, ka cilvēkiem sarežģīti sasniegt morālās dzīves kalngalus, viņi nepārtraukti pazemina morālo vērtību līmeni, skaidrojot to ar pasaules dinamiku un laiku maiņām vai mentalitāti. Vairāk nav seksuālo aizspriedumu, draudzības noteikumi arī nosacīti. Jau runāju par Sievietes bruņniecisko sūtību, kas kādreiz bija veselas ēras vērtība. Nav vairs morāles vērtība kosmopolītisms. No grieķu „cosmopolites” – pasaules iedzīvotājs: tā ir „pasaules pilsonības” ideoloģija. Stoiki meklēja kosmopolītisma ideālā pilnīgo sabiedrisko formu, kura radītu katram cilvēkam dzīvi saskaņā ar vienotu pasaules likumu. Agrāk gudrie, filosofisko skolu dibinātāji sevi lepni sauca par kosmopolītiem un centās šos uzskatus ieaudzināt saviem skolniekiem, tad tagad kosmopolītisms nav atdarināšanas vērts.
Tieksme kļūt par labo cilvēku, par kuru runāja Seneka, neatrodas mūsdienu sabiedrības morāles normu sarakstā. Tādējādi, morālās vērtības, kuras var transformēt pēc saviem uzskatiem, nevar izveidot morāli tīru Ideālu.

Ar ko atšķiras morālās vērtības no ideāla? Ideāls – par tādu Cilvēkam jākļūst. Lai kļūtu par Cilvēku ar lielo burtu, dzīvē jāvadās pēc morāles kritērijiem, ko veidojusi sabiedrība. Taču cilvēks nepārtraukti šīs vērtības transformē tā, kā izdevīgāk viņa vājumam. Gala rezultātā sabiedrība iegūst vērtības, ko par tādām nevar uzskatīt.

Stalina laikā, piemēram, ar vārdiem „godīgums” un „pilsoņu pienākums”saprata melus un nodevību. Tad vienā acumirklī miljoni cilvēku kļuva par „tautas ienaidniekiem” un tika iznīcināti bez sprieduma un tiesas. Šos pašus principus pielietoja inkvizīcija viduslaikos. „taisnība” kļūst par mūsu personīgās atmaksas aizsegu, kad aizvainojuma vadīti mēs spriežam savu linča tiesu.

Ejot emocionalitātes pavadā, morāles vērtības pēdējos gadsimtos acīmredzami mainījās. Un, manuprāt, nav pietuvojuši cilvēku ideālam. Reklāma sludina, ka cilvēks spēj visu un cienīgs saņemt labāko. Tas ir moderni! Kādreiz šādu uzvedību uzskatīja par lielību, lepnību. Vēl ne tik sen, pateikt sievietei, ka viņa, izvēloties vīrieti kā draugu, galvenokārt vadās pēc viņa finansiālajām iespējām, bija aizvainojoši. Šobrīd jaunietes nemaz to neslēpj, bet sievas attaisno šķiršanos ar to, ka vīram nav naudas. Viņas nerunā par vīra labajām īpašībām. Tieksme pēc bagātības un izšķērdīgas dzīves tiek ieaudzināta skatoties filmas un reklāmu. Tas tiek dēvēts par normālu paradību. Bet priekšmeti, kas simtām reižu pārsniedz algu, par nepieciešamām. Tieši nespēja to iegūt, rada agresīvas emocijas, kam nav nekā kopīga ar saprātu.

Šodien sievietes bieži šķiras ar saviem vīriem, jo nevar atbrīvoties no cerībām savienot savu dzīvi ar kādu bagātnieku. Nekāda pamata šādām domām un cerībām nav: ne bagātnieku nāk pie viņām ciemos, arī skaistuma konkursos šīs dāmas nepiedalās. Gala rezultātā viņas paliek vienas, audzina bērnus bez tēviem, ar grūtībām savelk galus kopā. Vai tas atbilst domai par veselīgas paaudzes radīšanu? Tādu nesaprātīgu sieviešu, kas tā rīkojas, ir maz, taču vairums no viņām par to sapņo. Kad vienai izdodas atrast sev vīru-bagātnieku, tad „draudzenes” nespēj mierīgi gulēt – viņas nomoka skaudība un netaisnības sajūta: viņas pārliecinātas, ka cienīgas saņemt labāko. Taču emocijām nav veselā saprāta.

Kāpēc mūsu emocijas ir tik spēcīgas?

Turpinājums sekos...

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs