Patīkami, kad jaunais gads sākas ar labām ziņām. Tāpēc vēlos iepriecināt savus lasītājus – klajā nākusi mana kārtējā grāmata. Par pirmajiem grāmatas ieguvējiem kļuva ziemas semināra dalībnieki. Semināra laikā notika grāmatas prezentācija.

„Kāpēc var aiziet bojā mūsu civilizācija” – tāds nosaukums ir jaunajam grāmatas „Septiņi soļi pretī laimei” izdevumam. Nosaukums precīzi raksturo grāmatas būtību. Viss, par ko es stāstu šajā grāmatā, tiek attiecināts uz vispārējo tendenci. Necentieties priekšlaicīgi veikt secinājumus.

Katrs cilvēks uzskata sevi par saprātīgu, balstoties uz savām domām. Mūsdienās domāšanas process pakļauts emocijām, bet ne loģikai, tāpēc mēs esam nesaprātīgi, kaut gan esam pieraduši par sevi domāt citādāk.
Tieši tas var novest mūsu civilizāciju līdz bojāejai. Cilvēki nezina neko par to, ka bailes un apvainojums ir paverdzinājušas viņu apziņu. Viņi atrodas sarežģītās dzīves situācijās, pieraduši ticēt, ka viss būs labi. Ticība –ir tikai parastas emocijas, kas uz domāšanas procesu neattiecas. Diženie maiji pareģoja - ja cilvēce nepāries no ticības uz ZINĀŠANĀM, tad līdz 2012.gadam pienāks tās beigas. Es neesmu tik pesimistisks savos pareģojumos tāpēc, ka zinu, jebkurš cilvēks spējīgs atbrīvoties no graujošās emociju ietekmes un pietuvoties „veselīgam” domāšanas procesam.

Stress un slimības cilvēkam rodas tādēļ, ka emocijas viņam apsteidz domu. Prasme atdalīt domas no emocijām ir garīgums un gudrība. Mūsdienu cilvēks uz to nav spējīgs. Tāpēc matemātika, fizika un citas zinātnes attīstās ļoti ātri, bet garīgajā ziņā nekāda progresa nav. Mūsu domāšanas līmenis nav sasniedzis to rādītāju, kurš raksturoja gudros, kas dzīvoja līdz mūsu ērai. Kādēļ tā? Katrai nākamai paaudzei jābūt gudrākai par iepriekšējo. Manuprāt, materiālajā pasaulē ir likumi, balstoties uz kuriem varam attīstīties minētajāssfērās. Garīgajā jomā progresa nav, jo nav līdzvērtīgu likumu. Profesionālā pieredze palīdzēja man secināt, ka tie eksistē. Atklāšu vēl vairāk – mūsu dzīvi nelaimīgu padara likumu nosaukumi. Tāpēc centīsimies atklāt sevi no garīgi emocionālās puses.

Cilvēces nelaime, ka tā nekad nav pētījusi emociju ietekmi uz prātu, psihi un cilvēka veselību. Līdz šim valdīja maldīgs uzskats, ka cilvēks sākotnēji bija prātīgs: domāšanas process – galvenais, bet emocijas viņu tikai „izrotā”. Tāds saprāta baroko. Atbilde uz jautājumu – „kas ir prioritātē – domas vai emocijas?” ir viennozīmīga: emocijas. Domas tikai tās attaisno.

Cilvēka uzvedības daudzie piemēri liecina, ka domas seko emocijām, iet to pavadā. Pats spilgtākais piemērs ir bēdīgi slavenās finanšu piramīdas: miljoniem cilvēku zaudēja savus noduldījumus, jo sekoja vienai no spēcīgākajām emocijām– vēlmei kļūt bagātiem ātri un bez jelkādas piepūles. Ja viņi ieklausītos saprāta balsī, tad saprastu, ka viegli naudu nevar nopelnīt. Un ka šāds piedāvājums ir tikai māņi.

Uzskatu, ka cilvēce apguvusi tikai vienu. Tās ir zināšanas par ļauno un labo. Protams, katrs cilvēks uzskata, ka nepārtraukti domā. Tomēr viņa domāšanas process atšķiras no tā Procesa, par kādu runāšu es. Lai nerastos sajukums, es to apzīmēšu ar lielo burtu.

Cilvēks uzskata, ka viņš vispirms domā, bet tikai tad vērtē. Patiesībā emocionālais vērtējums izspiedis Domāšanas procesu. Cilvēks vispirms izjūt emocijas, bet tikai pēc tam, ar prāta palīdzību, to novērtē. Tas notiek tāpēc, ka emocijas cilvēkam ir ērtākas, viennozīmīgākas salīdzinājumā ar Domāšanas procesu. Ērtākas – jo ir pietiekoši ātras. Viennozīmīgas – jo tām piemīt pozitīva vai negatīva nokrāsa. Šis viennozīmīgums nozīmē, ka cilvēks vienlaicīgi nespēj izjust patiku un nepatiku.

Domāšanas process sevī ietver pārdomas - tas ir labi vai slikti? Piemēram. Cilvēks lieto uzturā gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus. Taču organisms vispirms uzsūc ogļhidrātus, kuri satur glikozi, bet pēc tam olbaltumvielas, kas ir organisma pārstrādāšanai daudz smagāks process. Emocijas mums ir līdzīgas ogļhidrātiem, bet Emociju process – olbaltumvielām.
Domāšanas process nepieciešams tādēļ, lai veiktu secinājumus un uz secinājumiem radītu emocijas – patīk vai nepatīk.

Vēl viens piemērs. Ja jūs nosauca par muļķi, jūs diezin vai pārdomāsiet jums pateikto - patiesība tā vai nē. Aizvainojuma sajūtā jūs pats teiksiet: „Pats muļķis”- vai arī padomāsiet ko līdzīgu.
Sākumā bija apvainojums. Tieši tas radīja atbildes reakciju, tikai vēlāk radās doma, kā emocijas apstiprinājums. Ticēt ir vieglāk, nekā domāt.

Turpinājums sekos...

Mihails Ļežepjokovs