Daudzi – gan vīrieši, gan sievietes, uzskata, ka greizsirdība
viņiem nav pazīstama. Uz jautājumu par to, tie saka: „TAS nav par
mums!” Un labprāt stāsta par kaimiņiem, kolēģiem, radiniekiem, tantēm un
onkuliem, kuri greizsirdības dēļ nosituši viens otru. Reti kurš
atzīsies, ka pats slimo ar greizsirdību. Neesmu kļūdījies – tieši slimo.
Kā savādāk va nosaukt cilvēka stāvokli, kad viņš nav spējīgs apzināties
un vadīt savas darbības, vārdus, domas.
Kad es runāju par garīgi-emocionālām slimībām, bet tieši
par greizsirdību, es domāju par psihes gatavību sākt slimot tādu emociju
pārpilnības dēļ. Cilvēks, kurš nemāk laikā un pareizi atbrīvoties no
uzkrātiem pārdzīvojumiem, potenciāli slims. Un kad greizsirdības
kritiskais apjoms sasniegs savu augstāko punktu, tad ārstēties būs jau
par vēlu – jūsu rokā būs kaut kas smags, un krāpnieks tiks sodīts bez
izmeklēšanas un tiesas.
Jūs varat aizrunāt savu „neeksistējošo” greizsirdību ar tāda veida
vārdiem: „Es neesmu tāds (tāda)! Esmu balts un pūkains!” Savukārt, ja
jūs pajautāsiet tiem, kuri izcieš sodu cietumā par tādu noziegumu
izdarīšanu, kas saistīts ar greizsirdību (pēc psihiatru datiem, katrs
15.vīrietis, piemēram, cieš no Otello sindroma), tad tie jums atbildēs:
„Mēs – neesam tādi. Mūsu greizsirdību izsauca mīļoto cilvēku krāpšana”.
Ja šo „čūsku-greizsirdību” var ielaist sevī, tas nozīmē, ka tā mūsos
viennozīmīgi dzīvo, vienkārši guļ līdz noteiktam laikam. Piemēram,
pastaigas laikā novērot sava partnera skatienus (skatās vai neskatās pa
malām) – nenozīmē noziegumu. Bet kur garantija, ka greizsirdība paliks
kontrolējama.
Izstāstīšu anekdoti par doto tēmu. Vīrs pirms atgriešanās no
komandējuma nosūtīja sievai telegrammu: „Atbraukšu trešdien ar vilcienu,
plkst. 20:00. Satiec!” Izgāja no vagona, neviens viņu negaida. Uzreiz
iedomājās: „Lūk, kāda! Aizmirsa!” Pēc sekundes: „Iespējams, palika
mājās, vakariņas gatavo!” Un ar šo domu aizskrēja uz mājām. Iegāja
dzīvoklī. Klusums. Virtuvē neviena nav, plīts auksta. „Lūk, kāda! Krāpj
mani! Bet, varbūt, gaida mani gultā mežģīņu veļā?” Un uzbudināts atvēra
guļamistabas durvis. Savukārt, tur sieva ar mīļāko gultā. „Tomēr krāpj!”
– sašuta vīrs. Bet pēc mirkļa nomierinājās. „Varētu būt, ka virenkārši
nav saņēmusi telegrammu!” Reālajā dzīvē viss ir savādāk...
Man ir zināma tikai viena unikāla personība, kura izbrīnīja mani ar
savu nestandarta reakciju uz tāda veida situācijām. Mana paziņa sāka
cīnīties ar pašas greizsirdību. Pirmais vīrs viņu vienkārši pameta,
otrais visu laiku lika saprast, ka viņai ir slikti ar erotiskām
fantāzijām, ka gultā ar viņu ir skumji, jo citi gultā nezin ko dara, bet
viņa kautrējas izģērbties, ja deg gaisma! Viņa nesāka skaidrot
attiecības ar vīru, bet veltīt laiku sev. Nolēma atbrīvoties no
greizsirdības. Un pats par sevi šis lēmums ir lietderīgs.
Greizsirdības pamatā ir īpašuma princips – tikai mans vai mana, pie
kam tas ir nostiprināts ar laulības institūtu. Nedaudz agrāk mēs ar jums
esam noskaidrojuši, ka vīrieši pēc savas dabas – dzimtes turpinātāji.
Viņuprāt, seksuālo emociju apspiešana (jāmīl tikai viens objekts!) –
piespiedu situācija, izņēmums, ja pats vīrietis pēc savas dabas ir
vienmīlis. Seksuālās tieksmes rodas no viena acu skatiena uz sievieti.
Bet tas nenozīmē, ka emocijas apmierināšana novedīs pie vīriešu
seksuālās izlaidības. Jo visi baidās tieši no tā. Bet jāskatās taisnībai
acīs: nedz laulība, nedz sabiedrība nespēs likvidēt šo „blakus efektu”
vīriešos.
Sievietes arī krāpj, bet viņas to dara pārsvarā atriebības dēļ, nevis
tāpēc, ka tas ir raksturīgi viņu dabai. Mēs taču runājam par
likumsakarībām, nevis izņēmumiem. Vīrieši krāpj sievietes tieši dabas
faktora dēļ. Viņu hormons – testosterons izdalās pastāvīgi, kas nozīmē,
ka vīrieši saskaņā ar reproduktīvo funkciju vienmēr ir gatavi tikties ar
brīnišķīgo.
Es skaidroju jums vīriešu zemapziņas motīvus. Jūs taču nevarēsiet
apvainot sievietes, ka tās vēlas dzemdēt. Tieši otrādi, sievietēm ir
kauns, ja viņas to nevēlas, jo sabiedrībā uzskata, ka pilnvērtīga ir
tikai tā sieviete, kura realizējās kā māte. Tad kāpēc vīriešu daba ir
iedzīta konfliktā ar sabiedrības likumiem, saskaņā ar kuriem vīriešiem
ir kauns par krāpšanām? Tad pēc viņu dabas loģikas – viņiem ir kauns arī
tādos gadījumos, ja krāpšana nenotiek, jo vīrieši ir atbildīgi par homo
sapiens vairošanos.
Uz doto brīdi mēs neatrisināsim šo sasāpējušo konfliktu. Mums
jāizdara svarīgs atklājums – greizsirdību grūti ārstēt tikai tāpēc, ka
tās uzdevums ir sargāt laulāto uzticamību, respektīvi, greizsirdība ir
likumīga sabiedrībā. Tāpēc visus glābt no greizsirdības nav iespējams,
bet tikai tos, kas ir pieņēmis lēmumu būt par veselu cilvēku.
Turpinājums sekos.
Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis,
daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka
ekoloģija” dibinātājs
|