Daudzi – gan vīrieši, gan sievietes, uzskata, ka greizsirdība viņiem nav pazīstama. Uz jautājumu par to, tie saka: „TAS nav par mums!” Un labprāt stāsta par kaimiņiem, kolēģiem, radiniekiem, tantēm un onkuliem, kuri greizsirdības dēļ nosituši viens otru. Reti kurš atzīsies, ka pats slimo ar greizsirdību. Neesmu kļūdījies – tieši slimo. Kā savādāk va nosaukt cilvēka stāvokli, kad viņš nav spējīgs apzināties un vadīt savas darbības, vārdus, domas.

Kad es runāju par garīgi-emocionālām slimībām, bet tieši par greizsirdību, es domāju par psihes gatavību sākt slimot tādu emociju pārpilnības dēļ. Cilvēks, kurš nemāk laikā un pareizi atbrīvoties no uzkrātiem pārdzīvojumiem, potenciāli slims. Un kad greizsirdības kritiskais apjoms sasniegs savu augstāko punktu, tad ārstēties būs jau par vēlu – jūsu rokā būs kaut kas smags, un krāpnieks tiks sodīts bez izmeklēšanas un tiesas.

Jūs varat aizrunāt savu „neeksistējošo” greizsirdību ar tāda veida vārdiem: „Es neesmu tāds (tāda)! Esmu balts un pūkains!” Savukārt, ja jūs pajautāsiet tiem, kuri izcieš sodu cietumā par tādu noziegumu izdarīšanu, kas saistīts ar greizsirdību (pēc psihiatru datiem, katrs 15.vīrietis, piemēram, cieš no Otello sindroma), tad tie jums atbildēs: „Mēs – neesam tādi. Mūsu greizsirdību izsauca mīļoto cilvēku krāpšana”.

Ja šo „čūsku-greizsirdību” var ielaist sevī, tas nozīmē, ka tā mūsos viennozīmīgi dzīvo, vienkārši guļ līdz noteiktam laikam. Piemēram, pastaigas laikā novērot sava partnera skatienus (skatās vai neskatās pa malām) – nenozīmē noziegumu. Bet kur garantija, ka greizsirdība paliks kontrolējama.

Izstāstīšu anekdoti par doto tēmu. Vīrs pirms atgriešanās no komandējuma nosūtīja sievai telegrammu: „Atbraukšu trešdien ar vilcienu, plkst. 20:00. Satiec!” Izgāja no vagona, neviens viņu negaida. Uzreiz iedomājās: „Lūk, kāda! Aizmirsa!” Pēc sekundes: „Iespējams, palika mājās, vakariņas gatavo!” Un ar šo domu aizskrēja uz mājām. Iegāja dzīvoklī. Klusums. Virtuvē neviena nav, plīts auksta. „Lūk, kāda! Krāpj mani! Bet, varbūt, gaida mani gultā mežģīņu veļā?” Un uzbudināts atvēra guļamistabas durvis. Savukārt, tur sieva ar mīļāko gultā. „Tomēr krāpj!” – sašuta vīrs. Bet pēc mirkļa nomierinājās. „Varētu būt, ka virenkārši nav saņēmusi telegrammu!” Reālajā dzīvē viss ir savādāk...

Man ir zināma tikai viena unikāla personība, kura izbrīnīja mani ar savu nestandarta reakciju uz tāda veida situācijām. Mana paziņa sāka cīnīties ar pašas greizsirdību. Pirmais vīrs viņu vienkārši pameta, otrais visu laiku lika saprast, ka viņai ir slikti ar erotiskām fantāzijām, ka gultā ar viņu ir skumji, jo citi gultā nezin ko dara, bet viņa kautrējas izģērbties, ja deg gaisma! Viņa nesāka skaidrot attiecības ar vīru, bet veltīt laiku sev. Nolēma atbrīvoties no greizsirdības. Un pats par sevi šis lēmums ir lietderīgs.

Greizsirdības pamatā ir īpašuma princips – tikai mans vai mana, pie kam tas ir nostiprināts ar laulības institūtu. Nedaudz agrāk mēs ar jums esam noskaidrojuši, ka vīrieši pēc savas dabas – dzimtes turpinātāji. Viņuprāt, seksuālo emociju apspiešana (jāmīl tikai viens objekts!) – piespiedu situācija, izņēmums, ja pats vīrietis pēc savas dabas ir vienmīlis. Seksuālās tieksmes rodas no viena acu skatiena uz sievieti. Bet tas nenozīmē, ka emocijas apmierināšana novedīs pie vīriešu seksuālās izlaidības. Jo visi baidās tieši no tā. Bet jāskatās taisnībai acīs: nedz laulība, nedz sabiedrība nespēs likvidēt šo „blakus efektu” vīriešos.

Sievietes arī krāpj, bet viņas to dara pārsvarā atriebības dēļ, nevis tāpēc, ka tas ir raksturīgi viņu dabai. Mēs taču runājam par likumsakarībām, nevis izņēmumiem. Vīrieši krāpj sievietes tieši dabas faktora dēļ. Viņu hormons – testosterons izdalās pastāvīgi, kas nozīmē, ka vīrieši saskaņā ar reproduktīvo funkciju vienmēr ir gatavi tikties ar brīnišķīgo.

Es skaidroju jums vīriešu zemapziņas motīvus. Jūs taču nevarēsiet apvainot sievietes, ka tās vēlas dzemdēt. Tieši otrādi, sievietēm ir kauns, ja viņas to nevēlas, jo sabiedrībā uzskata, ka pilnvērtīga ir tikai tā sieviete, kura realizējās kā māte. Tad kāpēc vīriešu daba ir iedzīta konfliktā ar sabiedrības likumiem, saskaņā ar kuriem vīriešiem ir kauns par krāpšanām? Tad pēc viņu dabas loģikas – viņiem ir kauns arī tādos gadījumos, ja krāpšana nenotiek, jo vīrieši ir atbildīgi par homo sapiens vairošanos.

Uz doto brīdi mēs neatrisināsim šo sasāpējušo konfliktu. Mums jāizdara svarīgs atklājums – greizsirdību grūti ārstēt tikai tāpēc, ka tās uzdevums ir sargāt laulāto uzticamību, respektīvi, greizsirdība ir likumīga sabiedrībā. Tāpēc visus glābt no greizsirdības nav iespējams, bet tikai tos, kas ir pieņēmis lēmumu būt par veselu cilvēku.

Turpinājums sekos.

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs