Turpināsim sarunu par greizsirdību.

Viena paziņa spriež tā: „Kā atļaut vīriešiem būt par brunču medniekiem? Šis jautājums mani nomoka kopš brīža, kad pirmo reizi sastapos ar puišu vieglprātību attiecībā pret uzticību. Pirmā iemīlēšanās bieži neiztur diskotēkas pārbaudījumu. Jaunieši dzīvojas pa tusiņiem un klubiem, bet problēma paliek tā pati: atnāca ar vienu puisi, bet labākajā gadījumā aizies ar citu, sliktākajā – viena: „Vīrieši ir traki! Nezina ko un kuru īsti vēlas!” Mēģināju to visu izskaidrot, ņemot talkā bioloģiju. Taču mums, sievietēm, nekļuva vieglāk. Vīriešiem piemīt poligāmijas kods. Tagad viņi attaisnos savu iekāri ar dabas likumiem un vairs neslēps savus sānsoļus.

Es neatklāju poligāmiju, taču tās domāšanas gaita man skaidra. Sievietes baida tas, ka mīļākie, vīri un vīrieši vairs neslēps savus sānsoļus. Taču tas, mīļās dāmas, ir jūsu izredzēto audzināšanas jautājums. Ja tuvcilvēks ar nodomu jums paziņo par citu sievieti, viņš nolemj... atriebties!

Cilvēkiem piemīt instinkti, viņi ļoti bieži veic ko tādu, kas neatbilst morāles vērtībām, kuras viņos mēģina ieaudzināt jau tūkstošiem gadu. Protams, ja runājam par mīlestību, nav pieļaujams sāpināt tuvāko. Bet ja tas kļuvis iespējams, tad atmaksa, nevis mīlestība diktē savus noteikumus mūsu jūtām. Seksuālās attiecības pārvēršas par spīdzināšanas ieroci.

Te nav vainīgi dabas likumi, kuri attaisno instinktus, bet gan tas, ka cilvēki nav attīstīti garīgi un nezina, kā patiesi mīlēt, kā psihē un pretējo dzimumu uzvedībā samierināt pretrunas, neizmantojot savstarpējus apvainojumus.

Vīriešu uzticībai nav dabas koda. Tā eksistē tikai mūsu iztēlē un morāles normās...

Sievietes arī krāpj, neskatoties, ka pēc savas dabas viņas ir monogāmas. Krāpšanu viņas pamato ar to, ka viņas spieduši to darīt! „Mēs tādā veidā atjaunojam taisnību”. Patiesībā krāpšana dzimst aizvainojuma rezultātā, līdz ar to rodas vēlme atmaksāt. Nekādas saistības ar taisnīguma atjaunošanu šeit nav. Taisnību spēj atjaunot tikai likums. Bet kriminālatbildība par laulības pārkāpšanu netiek paredzēta nedz vīram, nedz sievai. Tas nozīmē, ka to nevaram nosaukt par noziegumu. Fakts, ka nav likuma panta, kas paredzētu sodu par laulības pārkāpšanu liecina tikai par to, ka sabiedrība pieņēmusi zināšanai likumu par poligāmiju.

Ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem sāp, kad viņi uzzina, ka viņu mīlestība tikusi sabradāta un nodota. Tomēr naids un dusmas neko nespēj. Tie rada galvassāpes, veicina šķiršanos un slimības.

Ar emociju palīdzību nevar ietekmēt citu cilvēku

Ar emocijām nevar ietekmēt citu cilvēku. Var izmainīt savu attieksmi pret esošo problēmu. Tas ir garīgs darbs. To vajag sākt, kā vienmēr, ar patiesību. Ja ņemam talkā loģiku, tad, vīrieša mīlestība pret dažādām sievietēm, nav viņa ļaunais nodoms, bet gan sava veida homo sapiena sugas turpinājums (neaizmirstiet par demogrāfiskām problēmām). Sakarā ar to, ka cilvēkiem sekss nav tikai dzimtas turpinājums, bet gan veids, ka iegūt baudu, tad diezin vai mūsdienu Kazanovas un Kleopatras ir tiesīgi apvainot cits citu uzticības neievērošanā. Esmu pārliecināts, ka mūsu starpā nav tādu, kas kaut reizi dzīvē nebūtu domājis par krāpšanu savam mīļotajam cilvēkam. Bet ja tā ir patiesība, tad nevajag citam mest ar akmeni.

Pārmaiņas sabiedrībā atcēla seksa aizliegumu. Tagad var visu. Tāpēc mēs nespēsim atrast laimīgas laulības dzīves recepti, kur galvenais koda noteikums – monogāmija. Visos laikos laulātie krāpuši viens otru un cietušais pats meklēja izeju šajā situācijā.

Ko es varu piedāvāt? Ideāli – savos lēmumos balstīties uz saprātu. Patiesību sakot, tā ceļā guļ klupšanas akmens – aizvainojums. Tas nozīmē, ka sākumā jāatbrīvojas no tā. Ja jūs piekrāpa, tad pirms tā, lai izšķirtos, ķertos pie naža, draudētu ar pašnāvību vai arī ietu, kur acis rāda, „paņemiet starplaiku”:
- apstājieties un apsēdieties,
- aizveriet acis
un atriebību realizējiet domās(!), dariet ar krāpnieku (vai krāpnieci) visu, kas jums tikai ienāk prātā. Atriebieties domās līdz pilnīgam emocionālam apmierinājumam, līdz brīdim, kad dvēselē iestāsies miers. Labāk to paveikt tādā veidā, nekā reāli nodarīt pāri citam cilvēkam vai pašam sev. Apvainojoties, jūs tikai sevī uzkrājat zināmus agresīvus tēlus un sākat uztvert pasauli caur atriebības prizmu, kas noved pie slimībām un konfliktiem.

Tomēr nespēju atstāt cilvēku bailes par domu materializēšanos bez uzmanības. Par šo stereotipa nepatiesumu pastāstīšu vēlāk.

Mihails Ļežepjokovs, psihologs – praktiķis, daudzu psiholoģijas grāmatu autors, starptautiskas kustības „Cilvēka ekoloģija” dibinātājs