Krīze! Mēs nemēģināsim rast šīs parādības ekonomiskās saknes, aicinām tikt skaidrībā ar tās iemesliem, kuri slēpti katrā no mums. Arī mūsdienu sarežģītajā situācija ne jau visi paliek bez darba. Sakarā ar to, piedāvājam lasītājiem pazīstamā psihologa-praktiķa, unikālās cilvēka izvešanas no sarežģītās dzīves situācijas sistēmas autora, daudzu psiholoģisko bestselleru autora Mihaila Ļežepjokova pārdomas. Viņš atklās kādas Apmierināšanas Sistēmas slepenās pamatnostādnes. Šī sistēma atbild par to, kas ar mums notiek dzīves gaitā.

Lieta ir tāda, ka dzīve (vai Apmierināšanas Sistēma) vienmēr apmierina visas mūsu prasības. Jūs teiksiet, ka pēc krīzes neviens nav lūdzis. Lai būtu skaidrs, kādā veidā darbojas šis avotu-seku mehānisms, minēšu piemēru:

Sieviete girezās ar problēmu, ka „viņa streso slikta darba dēļ un jūtās neapmierinoši”. Izskaidroju, ka viā strādā ofisā (kuru nevar uzskatīt par smagu darbu!), bet, iestājoties krīzei, viņai samazināja darba algas apmēru, saglabājot to pašu amatu, kaut gan citiem šī uzņēmuma darbiniekiem darba algu apmērs netika samazināts. Kas šajā līmeni tiek apmierināts? Viņas iekšā vēl līdz krīzes sākumam bija sajūta, ka viā strādā smagu un apjomīgu darbu, saņemot par to niecīgu atalgojumu, kas, viņaprāt, uzskatāms par verdzību. Nevienam jau negribās būt par vergu! Bet no kurienes viņai vispār radās tāda verdzības sajūta, ja darba algas apmēru viņai nolēma samazināt tikai tagad? Uztvert savu darbu kā ļoti sarežģītu un smagu sieviete sāka no pašām pirmām darba dienām, kaut gan pavisam nebija tāds. Kāds ir šādas darba uztveršanas iemesls un mērķis? Demonstrējot to, viņa vēlējās saņemt lielāku atalgojumu. Pateikt par to atklāti – kauns, lūk, tāpēc viņa sevi pārliecināja, ka viņas darbs ir ļoti atbildīgs un sarežģīts, līdz ar to priekšniecībai ir pienākums par to maksāt vairāk. Bet sanāca tieši otrādi. Darba algas apmēru samazināja, jo, ja tu esi vergs, tev vispār jāstrādā par velti vai par niecīgu atalgojumu. Cilvēki vienmēr veidos savas attiecības ar mums, pamatojoties uz to, kā mēs paši sevi uztveram un kāda ir mūsu pašu attieksme pret sevi. Ja dvēselē šī sieviete jutās kā verdzībā, tad ar viņu arī attiecīgi rīkosies – darba apjoms palika nemainīgs, bet atalgojums par to samazināts. Rezultātā, viņai palika pavisam slikti, jo savu nepamierinātību priekšniecībai viņa neizteica (atkal verdzības psiholoģijas izpausme).

Apmierināšanas Sistēma vienmēr darbojas tā, lai cilvēkam būtu LABI. Kādā veidā? Ja šī sieviete ielaida savā dvēselē verdzības izjūtas, tad viņas organisms meklē no šīs situācijas izeju. Tieši tāpēc viņa ir nonākusi pie manis. Es ieteicu viņai izeju: jāiet pie priekšnieka un jāsaka, ka ar viņu izrīkojās netaisnīgi: visi palika pie tām pašām darba algām, bet viņai darba algas apmērs samazināts. Tālāk ir divi notikumu attīstības varianti. Pirmais: viņu, protams, var atlaist no darba, un tādā gadījumā viņa tiks vaļā no verdzības izjūtām. Otrais: viņai atstās iepriekšējo darbu algu, bet tad viņa arī tiks vaļā no verdzības, jo nestrādās par mazāko atalgojumu. Jebkurā gadījumā, Apmierināšanas Sistēma atrisinās viņas iekšējo problēmu, un viņai tas ir labi.

Apmierināšanas Sistēma palīdz ne tikai atrisināt savas finanšu problēmas, bet pirmām kārtām, atrisina garīgi emocionālās problēmas. Tādēļ cilvēkam ir jāsaprot, kas ar viņu notiek zempaziņas līmenī. Ja šī sieviete no manis nebūtu uzzinājusi par savu „verdzību”, tad situācija ar laiku tikai pasliktinātos. Rezultātā, viņa vienalga atstātu šo darba vietu, jo nebūtu citas izejas, bet iekšējā problēma paliktu neatrisināta, kas nozīmē, ka dzīve obligāti liks pārdzīvot tādu līdzīgu situāciju.

Atgriezīsimies pie krīzes. Skaidrs, ka mēs to nebijām lūguši. Tad kāda ir mūsu Apmierināšanas Sistēma? Mēs lūdzam nestrādāt (nevēlamies, mums nepatīk to darīt)! Es jau dzirdu neapmierinātas balsis, ka tā nav taisnība, jo visiem ir skaidrs – ja nestrādāsi, nebūs naudas. Pirmām kārtām, strādāt ar patiku un strādāt tikai tāpēc, kas tas ir nepieciešams, - pilnīgi dažādas lietas. Otrām kārtām, nav jāuztver visu tik viennozīmīgi. Ar galvu mēs vēlamies vienu, bet Apmierināšanas Sistēma, kā likums, ievēro mūsu iekšējā „Es” vēlmes, tas ir tas, kas slēpts zemapziņā. To, savukārt, veido audzināšana, kura pamatota uz viena no reklāmas lozungiem – tev tam jābūt tāpēc, ka tu esi cienīgs.

Mūsdienās televīzija, reklāma uzskatāmi par tām „universitātēm”, kuras veido mūsu dzīves uztveres pamatus, atbilstot mūsu ego prasībām. Ievērojiet, ka šim lozungam neviens nepieliek klāt frāzi, ka tu būsu cienīgs tikai tad, kad tu to pelnīsi. Nē – tu esi cienīgs tikai tāpēc, ka tu esi, jo tu esi dzimis uz šīs planētas.Rezultātā cilvēkā sāk iesakņoties doma: esmu cienīgs, bet strādāt nevēlos, jo es jau tā pat esmu cienīgs. Uz šo domu arī sāk darboties Apmierināšanas Sistēma, izpildot tikai to labāko. Kad nav naudas – slikti, nestrādāt – labi. Rezultātā sanāk tā, ka lielākā cilvēku daļa izveidoja iekšā Apmierināšanas Sistēmu, kura pamatojas nevis uz to, lai nebūtu naudas, bet uz to, lai cilvēki nestrādātu. Bet reti kāds saista, ka bez darba nevar būt nauda. Darbu saista ar darba algu, bet nesaista ar lielām naudas summām. Priekšstats par lielām naudas summām ir pavisam citāds, nekā par atalgojumu. Par paveikto darbu maksā atalgojumu, uz kura var izdzīvot, savukārt, esot kabatā leilai naudas summai var dzīvot. Visiem gribās tieši dzīvot, nevis izdzīvot, tas nozīmē, ka darbs ar atalgojumu par tā paveikšanu kļūst neinteresants. Iekšā (pateicoties reklāmas audzināšanai) jau sāka darboties vēlmju fabrika: esmu cienīgs, lai man būtu labākais krēms, labākais telefons, labākā automašīna...viss tas labākais pasaulē, kas tiek reklamēts, jo es neesmu sliktāks par citiem.

Un daudzi tic, ka kaut kut, kaut kādā veidā viņi varēs tikt līdz naudai: uz cita cilvēka rēķina (vīra, sievas, vecāku), uz kredītu rēķina utt. Lūk, Apmierināšanas Sistēma darbībā: aizņemies, izmantojot viltotas izziņas, ņem naudu daudz un uzreiz, bet nestrādā. Kad tika noskaidrots, ka nestrādājot, nav iespējams noformēt kredītu, tad izrādījās, ka atmaksāt kredītu arī nav ar ko.

Nav taisnība, ka bezdarbs ir masveidīgs. Bezdarbs iedarbojas tikai uz tiem cilvēkiem, kuru apmierina tieši šī Apmierināšanas Sistēma – kas vēlējās nestrādāt, bet lai būtu nauda. Pirmā daļa tiks apmierināta – tu nestrādā, otrā daļa, atvainojiet – ja nestrādāsi, tad dabīgi, ka tev nebūs naudas. Bet kad cilvēks sevī iekšā veidoja vēlmi nestrādāt, tad viņš uz nākotni jau nedomāja. Tas ir kā šaha spēlēs – var vinnēt pretinieka figūru, bet ja notikumi nebūs aprēķināti uz dažiem soļiem uz priekšu, tad tāds „ieguvums” var novest līdz zaudējumam. Bezdarbs nav masveidīgs tajā ziņā, ka bezdarbnieku skaits tomēr mazāks par strādājošo skaitu. Par ko tas liecina? Par to, ka vairākiem Apmierināšanas Sistēmas pamatā tomēs darbs.

Dažreiz uz krīzi noraksta to, ka kļūst mazāk darba. Daudzi vīrieši no tā cieš, jo viņi ir atbildīgi savas ģimenes priekšā. Viņi meklē iemeslus, kāpēc viņu ienākumi samazinās? Kad sāc tikt skaidrībā, kāpēc samazinājās darba apjoms, tad izrādās, piemēram, ka cilvēks sen un daudz strādā, un viņam elementāri ir nepieciešams laiks atpūtai. Parasti pats cilvēks to neievēro, bet viņš redz, ka, piemēram, sieva ir atpūtusies vairāk. Zemapziņā mēs vienmēr cenšamies izlīdzināt situāciju, tikt pie taisnības. Tādās situācijās Apmierināšanas Sistēma palīdz „atjaunot taisnību”: samazina darba apjomu, lai cilvēks vairāk atpūšas.
  Mihails Ļežepjokovs